i cry alone

Bija reiz lode, kas tika izšauta neīstajā vietā un laikā.
Ja tāds ir viņas liktenis, tad nekas cits kā škrobīties neatlika.
Bet mēs neesam lodes, tas nav mūsu stāsts, par to nav jāuztraucas.
Tikai tā sajūta, ka visu laiku saraustīti jāskatās pār plecu, vai tā noklīdusī lode tevi neķers.
Tad tu neprātā skrien, bēdz, valdies, stosties, līdz nonāc savas realitātes trakucī.

Vai jūs jūtat kā laiks iet uz priekšu vai arī tā ir tikai ilūzija, ka viņš mēdz vilkties?
Kā tad īsti ir?
Ātri vai lēni, labi vai slikti?
Te prasītos beidzot iemācīties krāsot ar akvareļu krāsām, lai varētu to visu sapludināt kopā.

Tad nu lodes mūs neskartu, būtu mēs neuzvarami.

Šeit es nonāku pie jautājuma,
kāpēc es saku visu caur puķēm?
Kāpēc man vajag meģināt artistiski izteikties par jebkādām mistiskām dzīves paranojām?
Uzbūve tač mums ir vienkārša, elpo, ej, dari, eksistē.

Kas ir bijis tik sarežģīti, lai vēl joprojām nevarētu attapties?
Kas ir bijis sarežģīti, ka pat jautājumu teikumi nepasaka neko, ko varbūt derētu.
Kad jūs pēdējo reizi pārdabūjāt patiesību pār savām lūpām?
Nu to, kas gruzd visvairāk.

Labi, mainam jautājumu, kad esam zinājuši patiesību?
Un kad ir labāk, kad zin vai maldās?

wake up...

Rīts ir atnācis ar sajūtām, ka kāds konstansti čukstētu ausīs to jauki nepatīkamo "cēēēlies". Vārds, kas noteikti nāk no kādas citas dimensijas.

Pavēršos apkārt un nākas secināt, ka ir iestājies rudens. Bet mūsu ģimenes sievietes liekas, ir uzsākušas kādu neredzamu sacensību, kura tad būs aizņemtāka, kurai būs vairāk darbi.
Bet žēl, ka tas viss nebūt netika domāts kā joks. Tā nu es tagad saprotu, kā tu atsvešinies no tiem tuvākajiem, jo laika kaste tevi ierobežo.

Man ir visādas pārdomas bijušas, jo ir daudz par ko pieņemt lēmumu, ir daudz lietas, kuras vienkārši ir jāizdara. Ir lietas, kuras uzzināt. nu es eju.

/Mēs visi rušināmies savā pasaulītē.
Mana kafija ir praktiski izdzerta un vieslektors no Izraēlas jau domās mēģina atrast tuvojošās lekcijas īstos ievadvārdus./