Liekas tik sen, kad es te biju. Gan šeit, gan vispār. Man plāns neizdotos, ja šeit būtu daudz biežāk.
Lai arī ikdiena ir miermīlīguma iemiesojums, vīkends bija jautrs. Manas acis ir sarkanas, jo neesmu 5 naktis normāli gulējusi, tas arī izsaka to, ka es priecājos, ka es nedaudz pietuvojos īsta studenta dzīvei. Piektdiena bija "prieks", brīvs alkohols, sestdiena bija princesīga, dīvaina, jo mums ar Martu smagi riebās tas, kas notika. Bet es priecājos par aliņu pie martas. Sajutos more or less kā mazā māsa.
varbūt vajadzētu mini pauzi ieturēt. Jap, jap, pēdējā laikā biežāk par you know who runāju, bet nebija ieplānots šonedēļ bieži saskrieties, tāpēc priecīgā pauzīte nenāktu par sliktu.
Jā, es lēnām sāku lasīt bībeli. Viņa ir melnā krāsā un izskatās ļoti bīstami respektabla, bet nu pirmās trīs lappaspuses jau priekš manis liekas nesaprotami dīvainas un neiespējamas. Bet labi, kas jādara, tas jādara.
Prieks bija Ilzi satikt. Viņa teica, kas es stāvu uz vietas tramvaja pieturā.. Uz šīs nots atļaušu katra domām skriet debesīs. es iešu pastāvēt kaut kur, kur pat vējš nepūš un neizmaina neko.
otrdiena, 2010. gada 28. septembris
svētdiena, 2010. gada 19. septembris
Pasaule griežās..
Tikko atnācu mājās no relatīva prieka. Es nevaru vnk pagulēt, tāpēc rakstu, jo aiztaisot acis, pasaule smagi maina savu dimensiju un viss ir kā karuselī.
Nepatīk, ka tad, kad aiziet paballēties vienmēr uzrodas "kāds". Interpretējiet pēc savas patikas.
Jo vairāk alokohola bija manās iekšās, jo vairāk atnāca atpakaļ sajūtas- nekādu iespējamību. Paldies Ilzei, jo viņai es vēl varēju atvērties, to laikam man vajadzēja.
Es izturēšu to, ko vajag. Tā kā Katrīna prom, tad tas fakts ar slēgts, Ilze tagad kādu laiku nebrauks uz Rīgu, es izturēšu. Būs viegli... katrīna man pateica, ka es esmu kļuvusi pozitīvāka, tāds jau ar bija mērķis, vai tad nē???
Dīvaini, cik ļoti var mainīties attieksme pa nieka 3 nedēļām..
Man nav ne mazākās jausmas, kas ar mani notiek un vai vispār kādam ir kāda nojausma. Jo viss ir labi, jo nav nekas kam būt slikti.
Es te palikšu, bet nekas nemainās, visi būs mierīgi, Ilze tu mani glāb, vienmēr esi, un man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt.
Dievu nedrīkst personificēt. Senāk es meklēju tajā patvērumu, tagad ir fakti, kuri dziļākā būtībā, nekad nevarēs būt fakti.
Nepatīk, ka tad, kad aiziet paballēties vienmēr uzrodas "kāds". Interpretējiet pēc savas patikas.
Jo vairāk alokohola bija manās iekšās, jo vairāk atnāca atpakaļ sajūtas- nekādu iespējamību. Paldies Ilzei, jo viņai es vēl varēju atvērties, to laikam man vajadzēja.
Es izturēšu to, ko vajag. Tā kā Katrīna prom, tad tas fakts ar slēgts, Ilze tagad kādu laiku nebrauks uz Rīgu, es izturēšu. Būs viegli... katrīna man pateica, ka es esmu kļuvusi pozitīvāka, tāds jau ar bija mērķis, vai tad nē???
Dīvaini, cik ļoti var mainīties attieksme pa nieka 3 nedēļām..
Man nav ne mazākās jausmas, kas ar mani notiek un vai vispār kādam ir kāda nojausma. Jo viss ir labi, jo nav nekas kam būt slikti.
Es te palikšu, bet nekas nemainās, visi būs mierīgi, Ilze tu mani glāb, vienmēr esi, un man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt.
Dievu nedrīkst personificēt. Senāk es meklēju tajā patvērumu, tagad ir fakti, kuri dziļākā būtībā, nekad nevarēs būt fakti.
sestdiena, 2010. gada 18. septembris
otrdiena, 2010. gada 14. septembris
Stay cool.
Pēc viedās tantes, es slīdēju pa ielām ar domu mutuli. Tas bija dīvaini, cik netīšām uz manas galvas uzkrita trīs bijušie klasesbiedri. I was cool, mission accomplished. Ja tā padomā, mans uzdevums nav nemaz tik grūts, vēl tikai čut, čut jāpaciešās man manā dzīvītē un drīz jau viss nāks ar prieku.
Jā, jā, Cālīša lekcija šodien manī ieviesa kaut kāda dīvaina veida dusmas. Var just mana biologa domāšanu, jo, ja zinātnes un reliģijas piemēri, it īpaši zinātnes pasniegšana, ir tik primitīvi tizla, tad nu paldies par desām.
Bija mierīgas, dzerstiņa ar 75% grāla un dziesmu brīvdienas. Bija forši, ne par daudz un ne par maz. Mājās vienai būt vairs neiedveš paniskas bailes, solis nākotnē.
Esmu seriālu frīks, bet tas atslogo no visa pārējā. Kāpēc gan nepavadīt laiku skatoties kaut ko, kas vieš dajebkādas emocijas, vismaz viņas ir :)
Nav tik traki kā likās, bet kaut kas mainās. Vieds ir mans smadzeņu skalotājs, vēl viedāks ir kaut kas mums nezināms. Gudrība ir relatīva.
Mana galva mani moka, bet man jau nesāp galva, man sāp dzīve, kā teica 100% pohujists.
Jā, jā, Cālīša lekcija šodien manī ieviesa kaut kāda dīvaina veida dusmas. Var just mana biologa domāšanu, jo, ja zinātnes un reliģijas piemēri, it īpaši zinātnes pasniegšana, ir tik primitīvi tizla, tad nu paldies par desām.
Bija mierīgas, dzerstiņa ar 75% grāla un dziesmu brīvdienas. Bija forši, ne par daudz un ne par maz. Mājās vienai būt vairs neiedveš paniskas bailes, solis nākotnē.
Esmu seriālu frīks, bet tas atslogo no visa pārējā. Kāpēc gan nepavadīt laiku skatoties kaut ko, kas vieš dajebkādas emocijas, vismaz viņas ir :)
Nav tik traki kā likās, bet kaut kas mainās. Vieds ir mans smadzeņu skalotājs, vēl viedāks ir kaut kas mums nezināms. Gudrība ir relatīva.
Mana galva mani moka, bet man jau nesāp galva, man sāp dzīve, kā teica 100% pohujists.
sestdiena, 2010. gada 11. septembris
Gauja Vecāķos
Ir pagājis laiks, ir notikusi ikdiena, biju aizliegusi sev blogu, pareizāk sakot, jebkādu iedvesmu rakstīt.
Esmu students, teologs, un vēljoprojām atrodas cilvēki, kas par mani pasmiesies.
Bet pirmā nedēļa ir radījusi labu iespaidu, Cālītis drošvien mani iedzīs dzīves depresijā, bet tam man it kā ir jāiziet cauri. Ir daži brīnumaini ateisti manā kursā, cigaretes draudziņi, kas mani iepriecina. Pārējie no viņiem vienkārši saspārda pasauli lupatās.
Jā, nav vairs nekādu ballīšu, pat ja ir, kompānija ir droša un patīkama. Baltajās naktīs es nemīlēju kultūru, bet alu.
Man nebūs manas uzvaras pār viedo tanti, bet vismaz virzāmies kaut kur, nekurienes viducī, bezdibenī, bet vismaz kaut kur. Es nevaru īsti saprast vai kaut kas vispār vēl mainās. Visā visumā pēdējās nedēļas laikā ir palicis vienmuļi, esmu tāds pļēgurs, kas karājās gaisā, jo tas mini pamats, kas varbūt kaut kādā manas slimās iztēles nostūrī bija man zem kājām, tagad ir atradis labākus medību laukus. Cenšos komunicēt ar māsu, viņa gan tāpatās nekad nav mājās. Bet manas dusmas ir nepamatotas un es to apzinos, jo mirkļos, kad viņa man sēž blakus man nav, ko teikt un par to man ir lielākas dusmas. Par to, ka manā dzīvē nav nekas jauns noticis, nekādu klaču, trīs teologu teikumi un ar to arī viss ir beidzies. Viņa aizbrauks un tas ir tik drīz. Viņai ies labi un tas ir galvenais.
Tas ir labi, ka cilvēki ir atraduši savu vietu un jūtas non stop laimīgi, bet mani jūs nevariet pārveidot. Tīri varētu darīt kā gribās, bet vai gribās?
Šis rīts bija ōsm labs, ar Katrīnu, kā vecajos, labajos laikos, aizbraucām uz Vecāķiem, uztaisījām private "Gauju" kāpiņās, nebija par maz un nebija par daudz, tieši tā kā vajadzēja. Jā, par to es patiešām priecājos šodien, laikam arī pēc diezgan ilga laika vispār priecājos.
Un ieslīgstam turpat, kur bijām. Retoriski, retoriski jautājumi. Prieciņš maziņš, iečekojot Vecāķu bildes, ka man lēnā garā sāk stils mainīties uz labo pusi, vismaz mazs solis uz finding neverland.
I'm wondering, kad tas viss beigsies un kā?
Esmu students, teologs, un vēljoprojām atrodas cilvēki, kas par mani pasmiesies.
Bet pirmā nedēļa ir radījusi labu iespaidu, Cālītis drošvien mani iedzīs dzīves depresijā, bet tam man it kā ir jāiziet cauri. Ir daži brīnumaini ateisti manā kursā, cigaretes draudziņi, kas mani iepriecina. Pārējie no viņiem vienkārši saspārda pasauli lupatās.
Jā, nav vairs nekādu ballīšu, pat ja ir, kompānija ir droša un patīkama. Baltajās naktīs es nemīlēju kultūru, bet alu.
Tas ir labi, ka cilvēki ir atraduši savu vietu un jūtas non stop laimīgi, bet mani jūs nevariet pārveidot. Tīri varētu darīt kā gribās, bet vai gribās?
Šis rīts bija ōsm labs, ar Katrīnu, kā vecajos, labajos laikos, aizbraucām uz Vecāķiem, uztaisījām private "Gauju" kāpiņās, nebija par maz un nebija par daudz, tieši tā kā vajadzēja. Jā, par to es patiešām priecājos šodien, laikam arī pēc diezgan ilga laika vispār priecājos.
Un ieslīgstam turpat, kur bijām. Retoriski, retoriski jautājumi. Prieciņš maziņš, iečekojot Vecāķu bildes, ka man lēnā garā sāk stils mainīties uz labo pusi, vismaz mazs solis uz finding neverland.
I'm wondering, kad tas viss beigsies un kā?
trešdiena, 2010. gada 1. septembris
Blank error
Tieši šajā mirklī kāds smuki mīlīgi kautrīgs vācu puisis tv atzinās mīlestībā.
Nu šodienas sajūtas gan nav par mīlestību, varbūt par kaut kādām smadzeņu impulsu/hormonu iespaidā radušajām emocijām... Bet visā visumā pirmo reizi 1. septembrī esmu pohaina. žēl, ka nevaru ar smaržīgām puķītēm soļot kā pārējie pa ielu un kaut ko gaidīt, no kaut kā baidīties, uz kaut ko cerēt. Bet šogad puķīšu vietā ir cigarete rokā, nekādu cerību, un vēljoprojām bailes.
Es sapratu, ka es varu get wasted, es arī varētu nodzīvot bezsakarā nākamo gadu, bet nākamās dienas sajūtas vienkārši kretinē. Esmu pārāk paranojiska, lai es varētu party wild un nākamajā dienā čillā aizmirst par to. Vakardiena bija "lieliska" vasaras pēdējā diena. sākums jau bija labs, ar Jēzu arī iepazinos, ar čīlieti un vēl dažādus sūdus sataisīju, bet
tas viss ir beidzies, tas ilgais "what if?", jā, tā to apmēram varētu nosaukt. Cilvēks, kurš visu māk izdarīt divreiz sāpīgāk. Bija tik daudzu lietu, ko viņš man varēja neteikt. tagad nekādu prieku, nekādas klases ballītes, es pazūdu no tās vides.
draugu, draugu būšanas, tikai, neesam, esam, būsim, nebūsim, sūds kaut kāds!!!! esmu dusmīga un neko nesaprotu. Tikai jāaplūko šis ieraksts, rakstu viņu jau pusstundu, un tas ir tik, tik nesakarīgs.
Nu jā, šo dienu visi ir pieredzējuši, tādēļ jūs ziniet, ka tā ir pretīga sajūta, kad tevi piečakarē, nekādi sarežģīti, tāpāt, brutāli.
Vienkārši nekas, šodien nekas, pārkāpu vienošanas, ilgojos pēc viedās tantes, ļoti, jo es šodien gribu izrunāties, bet man nav ko teikt un nav kam teikt.
Nu šodienas sajūtas gan nav par mīlestību, varbūt par kaut kādām smadzeņu impulsu/hormonu iespaidā radušajām emocijām... Bet visā visumā pirmo reizi 1. septembrī esmu pohaina. žēl, ka nevaru ar smaržīgām puķītēm soļot kā pārējie pa ielu un kaut ko gaidīt, no kaut kā baidīties, uz kaut ko cerēt. Bet šogad puķīšu vietā ir cigarete rokā, nekādu cerību, un vēljoprojām bailes.
Es sapratu, ka es varu get wasted, es arī varētu nodzīvot bezsakarā nākamo gadu, bet nākamās dienas sajūtas vienkārši kretinē. Esmu pārāk paranojiska, lai es varētu party wild un nākamajā dienā čillā aizmirst par to. Vakardiena bija "lieliska" vasaras pēdējā diena. sākums jau bija labs, ar Jēzu arī iepazinos, ar čīlieti un vēl dažādus sūdus sataisīju, bet
tas viss ir beidzies, tas ilgais "what if?", jā, tā to apmēram varētu nosaukt. Cilvēks, kurš visu māk izdarīt divreiz sāpīgāk. Bija tik daudzu lietu, ko viņš man varēja neteikt. tagad nekādu prieku, nekādas klases ballītes, es pazūdu no tās vides.
draugu, draugu būšanas, tikai, neesam, esam, būsim, nebūsim, sūds kaut kāds!!!! esmu dusmīga un neko nesaprotu. Tikai jāaplūko šis ieraksts, rakstu viņu jau pusstundu, un tas ir tik, tik nesakarīgs.
Nu jā, šo dienu visi ir pieredzējuši, tādēļ jūs ziniet, ka tā ir pretīga sajūta, kad tevi piečakarē, nekādi sarežģīti, tāpāt, brutāli.
Vienkārši nekas, šodien nekas, pārkāpu vienošanas, ilgojos pēc viedās tantes, ļoti, jo es šodien gribu izrunāties, bet man nav ko teikt un nav kam teikt.
Abonēt:
Ziņas (Atom)