Politiskās blusas

Kaut kas jau gadu laikā ir palīdis zem ādas. Parazīts, kam parazitēšana parazitē viņa parazitēšu. Katra teikuma galā punkts kā parazīta kūniņa. Apstāties, jo bail nokrist no tās izdaudzinātās kraujas. Apstāties baiļu dēļ un uzlikt pašam punktu, lielu treknu baiļu iemiesojošu punktu. Radīts punkts, sāpoša iekša, izdomāts parazīts. Ābolu daiviņu lietus aprija punktu parazītus. Bet kāds ciema ubags vējā sludināja bikšu vīles. Nekāp punktu, daivu, parazītu autobusam priekšā, vēl sasitīsies.

Good night, Ladies and Gentlemen!

Bez veidola

Es mēģinu izteikt un uzzīmēt
Neizsakāmus vārdus un gleznas
Dienas beigās tu apgulies gultā
ar savu tukšuma bagāžu

Bez veidola- kad miers ir iestājies un mēs beidzot vairs panikā neskatāmies pār plecu, tad mēs saņemam pļauku sejā.
Es esmu pieturējusies pie atziņas, ka you should always watch your back, bet tomēr tik daudzi uzskata, ka vienu brīdi no savas dzīves arī būtu jādzīvo. Tā nu es domāju, ko darīt, ja tu atkal stāvi kalna apakšā, lai gan tikko biji jau pusē.
Tāpēc jau cerība savā ziņā ir mokoša, protams, skaista un bez-nosacījuma, bet mokoša.

Bez veidola ir emocijas,
tu jūti, ka kaut kas sažņaudzas...
Lai jau- tāpat kalns ir bez veidola,
tas ir abstrakts mērķis uz abstraktu vietu.

Bez veidola es šobrīd saļimusi gan fiziski, gan emocionāli, turu rokās savu datoru.
"Bez veidola" stāvoklis man liek izspļaut asinis uz zemes no tik tikko saņemtās pļaukas.

Kas šodien ir par dienu?

Skrien!!!
Nemēģini apstāties!
Pat ja es vēlētos, man tas nesanāktu.
Dienas iet, ir notikumi, ir pieredze.
Uij, pieredze.
Kā man nepatīk šis vārds.
Ir cilvēki gadiem vecāki par mani, kas man ir mēģinājuši ieskaidrot, ka nekas man nesanāk, jo man nav pieredzes. Sāpīgas sajūtas par to, bet nu ko.
Mēs jau par to nedomājam.
Alkohols ir un būs uz galda. Mirkļos, kad tu ielaidies, palaidies un aizlaidies.
Es visu taču izdarīju pareizi, vai ne?

Pirms divām dienām es izlaidu savu dēmonu ārā.
Man, protams, ir žēl par to.
Protams, tas liek man aizdomāties.
No divām koka gala pusēm.
Pirmkārt, nekas nav pazudis, viss vēl skaisti sēž manās iekšās un gaida, kad varēs manifestēties. Jā, šo vārdu man patīk izmantot.
Otrkārt, es esmu lieliska ikdienā, jo es māku to visu noslēpt.
Tā nav pilnvērtīgi lieta, ar ko lepoties, bet uz to pusi jau iet.

Tikai izrādās, ka es pēkšņi sāku pievilt cilvēkus. Vistuvākos no viņiem.
Ko, ko, ko es izdarīju savādāk?
Ko es izdarīju?
Kāpēc man ir jājūtas kā noziegumu izdarījušai?

Es mācos un ar uzlabojumiem jau māku vairāk paturēt pie sevis.
Bet tik ļoti viegli var just to, ka ir ir ir ir ir ir ir par par par par daudz...
Norīšu es to krupi.
Rīt tāpat būšu skolā, jo citu variantu neesmu sev devusi.
Kur palika mana domāšana?
Kur paliku es?
Ko tad tā? tepat jau esmu.
Uzmanieties, gan jau man sanāks jums klusām pielavīties.
Un jūs nemaz to napamanīsiet! ;)

i cry alone

Bija reiz lode, kas tika izšauta neīstajā vietā un laikā.
Ja tāds ir viņas liktenis, tad nekas cits kā škrobīties neatlika.
Bet mēs neesam lodes, tas nav mūsu stāsts, par to nav jāuztraucas.
Tikai tā sajūta, ka visu laiku saraustīti jāskatās pār plecu, vai tā noklīdusī lode tevi neķers.
Tad tu neprātā skrien, bēdz, valdies, stosties, līdz nonāc savas realitātes trakucī.

Vai jūs jūtat kā laiks iet uz priekšu vai arī tā ir tikai ilūzija, ka viņš mēdz vilkties?
Kā tad īsti ir?
Ātri vai lēni, labi vai slikti?
Te prasītos beidzot iemācīties krāsot ar akvareļu krāsām, lai varētu to visu sapludināt kopā.

Tad nu lodes mūs neskartu, būtu mēs neuzvarami.

Šeit es nonāku pie jautājuma,
kāpēc es saku visu caur puķēm?
Kāpēc man vajag meģināt artistiski izteikties par jebkādām mistiskām dzīves paranojām?
Uzbūve tač mums ir vienkārša, elpo, ej, dari, eksistē.

Kas ir bijis tik sarežģīti, lai vēl joprojām nevarētu attapties?
Kas ir bijis sarežģīti, ka pat jautājumu teikumi nepasaka neko, ko varbūt derētu.
Kad jūs pēdējo reizi pārdabūjāt patiesību pār savām lūpām?
Nu to, kas gruzd visvairāk.

Labi, mainam jautājumu, kad esam zinājuši patiesību?
Un kad ir labāk, kad zin vai maldās?

wake up...

Rīts ir atnācis ar sajūtām, ka kāds konstansti čukstētu ausīs to jauki nepatīkamo "cēēēlies". Vārds, kas noteikti nāk no kādas citas dimensijas.

Pavēršos apkārt un nākas secināt, ka ir iestājies rudens. Bet mūsu ģimenes sievietes liekas, ir uzsākušas kādu neredzamu sacensību, kura tad būs aizņemtāka, kurai būs vairāk darbi.
Bet žēl, ka tas viss nebūt netika domāts kā joks. Tā nu es tagad saprotu, kā tu atsvešinies no tiem tuvākajiem, jo laika kaste tevi ierobežo.

Man ir visādas pārdomas bijušas, jo ir daudz par ko pieņemt lēmumu, ir daudz lietas, kuras vienkārši ir jāizdara. Ir lietas, kuras uzzināt. nu es eju.

/Mēs visi rušināmies savā pasaulītē.
Mana kafija ir praktiski izdzerta un vieslektors no Izraēlas jau domās mēģina atrast tuvojošās lekcijas īstos ievadvārdus./

Kāds gudrais man reiz teica...

... ka sevis sarakstītās lietas nevajag pārlasīt, jo tapušas ne īpaši pozitīvu emociju uzplūdumā.
Es tam nepiekrītu.
To lasot ir skaisti vērot, cik ļoti tu esi audzis, kā tavs domāšanas veids ir mainījies, kā depresija sūcas cauri pāris uzskribelētiem teikumiem. Bet tā piesātinātā emociju gamma! Jā, lielākoties tur baudāma nav nekā, bet ja nu gadījumā kaut kas tiek līdz "normāli" atzīmei, sāpe laužas uz āru. Tāpēc varbūt es atļaušos dīvainā kārtā kaut ko no savas mini daiļrades [pareizāk sakot domu gājuma] atklāt :

Es vēroju savu atspulgu stiklā. Tas bija tikpat blāvs, cik tas īstenībā ir.
Dzīve ir viena vienīga cenšanās. Priekš sevis, priekš citiem, priekš Dieva, bet visā visumā tu mocies līdz tu saņem mocību Grand Finale- savu nāvi.
Mēs visi esam blāvi kādam. Noteiktai grupai svarīgi, citai- relatīvi, jo ir kāds vienmēr vēl svarīgāks.
Uz katra stūra ir kāds svarīgs, bet īstenībā mēs visi esam tikai blāvi atspīdumi stiklā.
Bet mēs to redzam tikai naktī, jo dienā mūsu nav vispār. Jo tikai naktīs cilvēki raud, bļauj, strīdās. Dienā tā nevar.

Pacelsim glāzes draugi, jo mēs esam alkoholiķi, kas ir atkarīgi no atkarībām.
Pacelsim glāzes par mūsu blāvumu.
Draugi, pacelsim glāzes un iedegsimies.
Draugi?

Jo viens ir mans atspulgs stiklā, jo viena es.

[29.10.10.]

Nu piedodiet!

Tas visiem ir jau sen zināms stāsts, ka man ļoti patīk atvainoties- par lietām, kas nekad nenotika vai nenotiks, par lietām pie kā neviens nav vainīgs, par lietām, kas nevienu neskar.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.

Piedod!

Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.

Piedod!

Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.

Piedod!

Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.

Piedod!

Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.

Piedod!

Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.

Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.

Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.

Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.

Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.

It's been a long time since that rock'n'roll !

Vasara aizskrēja, kaut gan paliekas vēl virmo gaisā.
Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.

Tā kā pirmdienas vajag nosvinēt un vēl par to, ka mēs tā darām, mums galīgi nav jākaunējas.

Pārbaudes laiks.

Es mostos. Ne tikai no šī vīkenda, bet kopumā- mostos.
Darbs bija grūts. Lai kā šo atziņu vēlējos nolikt malā, tā tomēr ir taisnība.
Vakar tā gribējās paballēties un atgūt zaudēto, bet es jau biju kļuvusi par staigājošu zombiju.
Vasara plus mīnus iet tā kā viņai vajadzētu.

Es braucu šodien uz 3 nedēļām uz nekurieni.
Laiks nedaudz ir paskrējis, jo ir bijušas lietas, kas jāizdara.
Tad nu tagad atkal attopjos, ka laika šo ierakstu pabeigt man nav.
Novēliet man veiksmi, es ej uz Harij Poter! :)

Saņurcītā rīta atvadu pavirši uzrakstītā zīmīte.

Nu ko, nāsīs sitas ceļa jūtis.
Ein problem, mes nezinām vai brauksim, bet izliekamies, ka jau braucam.
Bet BRaUkSiM! Nav variantu, nav izvēles.
Lai vai kā, mans dusmu čoms smagi parādīs savu vaigu, ja Jāņi netiks svinēti Jūrkalnē.

Es gribētu teikt, lai mani 3 ha un pārējais rajons, saturās no Ilzēm. It might get dangerous.
Un es patiesi ceru, ka kāds cits čakras un 6. prāta līmenis tiks īssavienots, nu jūs jau ziniet,
tā, ka Dzirksteles!
Jūti to noskaņu, kas virmo gaisā?
Novirmos, ka prieks.

Mana viedākā draudzene [mums gan ir diezgan vienpusīgas attiecības], bet tomēr, liek aizdomāties. Es nenāku ārā no viņas "dzīvoklīša" ar domu, ka vēlos kādu vainot. Bet kaut kā smadzeņu krokās iespiežas fakts, ka visa mana ģimene ir f**k up. Lalala.

Dziediet! Dušā! Dziediet ceļā uz Pļavniekiem, ou, spēcīgakais Latvijas koks ir pilns ar zelta idejām. Un es šausmīgi ceru, ka viņa to apzinās.
Būs ok, būs okokok. Mēs jau ļoti mērķtiecīgi uz to ejam :)

Uh, bija smagas brīvdienas.
Tā bija apziņas karantīna.
Tā bija veselā saprāta karantīna.

Bet mēs ejam uz priekšu.
Viens dublis ir beidzies, viens īss moments no manas dzīves.
Tas jau ir tas jautājums, cik lielu nozīmi tam mēs piešķiram.



Atrodi vēl bildes "jaukai" noskaņai @ www.thisisnthappiness.com