Man ir apnicis mācīties. Diezgan apnicis. Viss kaut kas ir apnicis.
Lai gan par vienmulību un mieru mēs sapņojam. Katru rītu pamostoties ceram, ka šodiena būs mierīga, bez pārmetumiem, stresa vai feiliem. Pat ja gribam iztrakoties, nākamajā dienā vēlamies mieru, ierasto kārtību.
Pēc šāda apgalvojuma, vienīgais, ko var darīt, ir dzīvot konstantā paradoksā.
Nekas cits jau neatliek, nekas cits jau arī nenāk prāta iedomā.
To, ka mēs dzīvojam tikai, lai atkal, atkal atgrieztos sākumpunktā, mums varēs pateikt jebkurš. Tikai vai šis "jebkurš" pats apjēdz, cik kaitinoši tas ir.
Un šeit jau atkal, mēs apjēdzam lietas būtību, bet degradējamies tās uzlabošanā, jo tas īstenībā ir neizdarāmi. Kā jau jebkurš latvietis vulgaris, kuram īstenībā nekad nav labi. Amerikāņi varētu visus aizsūtīt pie psihoterapeitiem, mēģinot izanalizēt, kas tad mums kaiš.
Bet kas tad kaiš? Par daudz alkohola, negāciju? Bet, ja to ievirzītu pareizā gultnē, tad jau it kā tu attaptos finding neverland vai pat varbūt alises brīnumzemē.
Pati lielākā kontraversija mani aizved atpakaļ pie visa tā, ko māca manā tuksnesī apraktajā fakultātē. Nē, nebūt ar tuksnesi nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, bet gan paskatoties no viedokļa, ka mūs nemāca tā kā citur. Nē, mēs neesam īpaši, mēs esam vietā, kur tiek smagnēji strādāts uz tavu apziņu, tur arī parādās tuksnesis. Bet kontraversija sniedz informāciju, ka mums jau ir ierakstīta dzīves uztvere. To ierakstīja mūsos pāris čaļi 300 gadus atpakaļ, un pēs simts gadiem citi čaļi to pārrakstīts un pārrakstīs.
Un atkal atgriežamies pie mūsu patīkamās cirkulācijas. Cik ļoti tu vari apjukt, ja tu tikai vienu pēcpusdienu gribi apsēsties un iepazīties ar sevi tuvāk. Ne vien tuksnesī var tikt pamests, tas ir raksturīgi mūsu laikmetam, tevi var iemest vislielākajā mutulī, bet tu jutīsies visvientuļākais.
Un nebūs nekā. Būs viss, bet nebūs nekas.
Tad arī pienāk mirklis, kad mēs vairs neticam savām acīm, saviem draugiem, realitātei. Bet kurš gan var zināt vai vispār tāda realitāte ir? Ir, irība, esība, esamība, klātesamība.
TUKŠUMS
Par daudz ir dzirdēts, klausīts, rakstīts, bet vai ir kas saprasts? Cik anormāli liels bezdibenis var būt starp priedēkli un saknis. Vai tev nešķiet, ka dzirdēts nav sadzirdēts? Vai nav sajūtas, ka sadzirdot ir izmaiņas, ir sava veida atklāsmes, ir doma, cerams tāda paliela un gudra, šis fakts mūs vismaz nomirinātu.
Es ļoti ilgi esmu negribējusi zināt, negribējusi sadzirdēt. Jo kamēr neuzzin, ir iespēja cerēt. Patiesība nogalina cerību. Lai gan cerība sāp, tāpat arī patiesība, arī meli. Diemžēl man rodas secinājums, ka liels lielums ir iekārtots, lai sāpētu. Bet kā teiktu teologs, ļaunums parazitē uz labuma. Bet tad jau visas šīs lietas ir kaut kas, kas parazitē. Atgriežoties pie reālijas, iespējams, tā arī parazitē. Ja nu beigu beigās ir tikai tukšums, un ļaunums un labums, kas ir relatīvi, parazitē. tā vienkārši.
Vai tad mēs, cilvēki, neparazitējam?
Mēs izmantojam viens otru.
Man vakar pateica, ka man ir tikai jābūt, vienkārši jāeksistē, bet kur tad tas maina ideju, ka man ir jākļūst mazāk atkarīgai no cilvēkiem? Vienkārša eksistence īstenībā ir vissarežģītākā, jo tu eksistē tikai citiem cilvēkiem. Un citiem cilvēkiem eksistēt nozīmē piepildīt apmēram 5 reizes vairāk vēlmju nekā vajadzētu pildīt priekš sevis.
Man ir apnicis raut sevi uz pusēm.
Un kā sākām tā beigsim. Lai gan tikai šeit, bet mans prāts sāk pārpildīties. Ikdienā visu ir iespējams noslēpt no sevis, bet laikam šī nav ikdiena.
Laikam...
es esmu sev atļāvusi ierakstīt blogā. ierakstīt blogā četrus cikliskus mēnešus, četrus cikliskus mācibu uzņemšanas mēnešus.
Četrus relatīvi cikliski laimīgus un nelaimīgus mēnešus.
