Skrien!!!
Nemēģini apstāties!
Pat ja es vēlētos, man tas nesanāktu.
Dienas iet, ir notikumi, ir pieredze.
Uij, pieredze.
Kā man nepatīk šis vārds.
Ir cilvēki gadiem vecāki par mani, kas man ir mēģinājuši ieskaidrot, ka nekas man nesanāk, jo man nav pieredzes. Sāpīgas sajūtas par to, bet nu ko.
Mēs jau par to nedomājam.
Alkohols ir un būs uz galda. Mirkļos, kad tu ielaidies, palaidies un aizlaidies.
Es visu taču izdarīju pareizi, vai ne?
Pirms divām dienām es izlaidu savu dēmonu ārā.
Man, protams, ir žēl par to.
Protams, tas liek man aizdomāties.
No divām koka gala pusēm.
Pirmkārt, nekas nav pazudis, viss vēl skaisti sēž manās iekšās un gaida, kad varēs manifestēties. Jā, šo vārdu man patīk izmantot.
Otrkārt, es esmu lieliska ikdienā, jo es māku to visu noslēpt.
Tā nav pilnvērtīgi lieta, ar ko lepoties, bet uz to pusi jau iet.
Tikai izrādās, ka es pēkšņi sāku pievilt cilvēkus. Vistuvākos no viņiem.
Ko, ko, ko es izdarīju savādāk?
Ko es izdarīju?
Kāpēc man ir jājūtas kā noziegumu izdarījušai?
Es mācos un ar uzlabojumiem jau māku vairāk paturēt pie sevis.
Bet tik ļoti viegli var just to, ka ir ir ir ir ir ir ir par par par par daudz...
Norīšu es to krupi.
Rīt tāpat būšu skolā, jo citu variantu neesmu sev devusi.
Kur palika mana domāšana?
Kur paliku es?
Ko tad tā? tepat jau esmu.
Uzmanieties, gan jau man sanāks jums klusām pielavīties.
Un jūs nemaz to napamanīsiet! ;)
ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris
ceturtdiena, 2011. gada 15. septembris
i cry alone
Bija reiz lode, kas tika izšauta neīstajā vietā un laikā.
Ja tāds ir viņas liktenis, tad nekas cits kā škrobīties neatlika.
Bet mēs neesam lodes, tas nav mūsu stāsts, par to nav jāuztraucas.
Tikai tā sajūta, ka visu laiku saraustīti jāskatās pār plecu, vai tā noklīdusī lode tevi neķers.
Tad tu neprātā skrien, bēdz, valdies, stosties, līdz nonāc savas realitātes trakucī.
Vai jūs jūtat kā laiks iet uz priekšu vai arī tā ir tikai ilūzija, ka viņš mēdz vilkties?
Kā tad īsti ir?
Ātri vai lēni, labi vai slikti?
Te prasītos beidzot iemācīties krāsot ar akvareļu krāsām, lai varētu to visu sapludināt kopā.
Tad nu lodes mūs neskartu, būtu mēs neuzvarami.
Šeit es nonāku pie jautājuma,
kāpēc es saku visu caur puķēm?
Kāpēc man vajag meģināt artistiski izteikties par jebkādām mistiskām dzīves paranojām?
Uzbūve tač mums ir vienkārša, elpo, ej, dari, eksistē.
Kas ir bijis tik sarežģīti, lai vēl joprojām nevarētu attapties?
Kas ir bijis sarežģīti, ka pat jautājumu teikumi nepasaka neko, ko varbūt derētu.
Kad jūs pēdējo reizi pārdabūjāt patiesību pār savām lūpām?
Nu to, kas gruzd visvairāk.
Labi, mainam jautājumu, kad esam zinājuši patiesību?
Un kad ir labāk, kad zin vai maldās?
Ja tāds ir viņas liktenis, tad nekas cits kā škrobīties neatlika.
Bet mēs neesam lodes, tas nav mūsu stāsts, par to nav jāuztraucas.
Tikai tā sajūta, ka visu laiku saraustīti jāskatās pār plecu, vai tā noklīdusī lode tevi neķers.
Tad tu neprātā skrien, bēdz, valdies, stosties, līdz nonāc savas realitātes trakucī.
Vai jūs jūtat kā laiks iet uz priekšu vai arī tā ir tikai ilūzija, ka viņš mēdz vilkties?
Kā tad īsti ir?
Ātri vai lēni, labi vai slikti?
Te prasītos beidzot iemācīties krāsot ar akvareļu krāsām, lai varētu to visu sapludināt kopā.
Tad nu lodes mūs neskartu, būtu mēs neuzvarami.
Šeit es nonāku pie jautājuma,
kāpēc es saku visu caur puķēm?
Kāpēc man vajag meģināt artistiski izteikties par jebkādām mistiskām dzīves paranojām?
Uzbūve tač mums ir vienkārša, elpo, ej, dari, eksistē.
Kas ir bijis tik sarežģīti, lai vēl joprojām nevarētu attapties?
Kas ir bijis sarežģīti, ka pat jautājumu teikumi nepasaka neko, ko varbūt derētu.
Kad jūs pēdējo reizi pārdabūjāt patiesību pār savām lūpām?
Nu to, kas gruzd visvairāk.
Labi, mainam jautājumu, kad esam zinājuši patiesību?
Un kad ir labāk, kad zin vai maldās?
otrdiena, 2011. gada 13. septembris
wake up...
Rīts ir atnācis ar sajūtām, ka kāds konstansti čukstētu ausīs to jauki nepatīkamo "cēēēlies". Vārds, kas noteikti nāk no kādas citas dimensijas.
Pavēršos apkārt un nākas secināt, ka ir iestājies rudens. Bet mūsu ģimenes sievietes liekas, ir uzsākušas kādu neredzamu sacensību, kura tad būs aizņemtāka, kurai būs vairāk darbi.
Bet žēl, ka tas viss nebūt netika domāts kā joks. Tā nu es tagad saprotu, kā tu atsvešinies no tiem tuvākajiem, jo laika kaste tevi ierobežo.
Man ir visādas pārdomas bijušas, jo ir daudz par ko pieņemt lēmumu, ir daudz lietas, kuras vienkārši ir jāizdara. Ir lietas, kuras uzzināt. nu es eju.
/Mēs visi rušināmies savā pasaulītē.
Mana kafija ir praktiski izdzerta un vieslektors no Izraēlas jau domās mēģina atrast tuvojošās lekcijas īstos ievadvārdus./
Pavēršos apkārt un nākas secināt, ka ir iestājies rudens. Bet mūsu ģimenes sievietes liekas, ir uzsākušas kādu neredzamu sacensību, kura tad būs aizņemtāka, kurai būs vairāk darbi.
Bet žēl, ka tas viss nebūt netika domāts kā joks. Tā nu es tagad saprotu, kā tu atsvešinies no tiem tuvākajiem, jo laika kaste tevi ierobežo.
Man ir visādas pārdomas bijušas, jo ir daudz par ko pieņemt lēmumu, ir daudz lietas, kuras vienkārši ir jāizdara. Ir lietas, kuras uzzināt. nu es eju.
/Mēs visi rušināmies savā pasaulītē.
Mana kafija ir praktiski izdzerta un vieslektors no Izraēlas jau domās mēģina atrast tuvojošās lekcijas īstos ievadvārdus./
piektdiena, 2011. gada 26. augusts
Kāds gudrais man reiz teica...
... ka sevis sarakstītās lietas nevajag pārlasīt, jo tapušas ne īpaši pozitīvu emociju uzplūdumā.
Es tam nepiekrītu.
To lasot ir skaisti vērot, cik ļoti tu esi audzis, kā tavs domāšanas veids ir mainījies, kā depresija sūcas cauri pāris uzskribelētiem teikumiem. Bet tā piesātinātā emociju gamma! Jā, lielākoties tur baudāma nav nekā, bet ja nu gadījumā kaut kas tiek līdz "normāli" atzīmei, sāpe laužas uz āru. Tāpēc varbūt es atļaušos dīvainā kārtā kaut ko no savas mini daiļrades [pareizāk sakot domu gājuma] atklāt :
Es vēroju savu atspulgu stiklā. Tas bija tikpat blāvs, cik tas īstenībā ir.
Dzīve ir viena vienīga cenšanās. Priekš sevis, priekš citiem, priekš Dieva, bet visā visumā tu mocies līdz tu saņem mocību Grand Finale- savu nāvi.
Mēs visi esam blāvi kādam. Noteiktai grupai svarīgi, citai- relatīvi, jo ir kāds vienmēr vēl svarīgāks.
Uz katra stūra ir kāds svarīgs, bet īstenībā mēs visi esam tikai blāvi atspīdumi stiklā.
Bet mēs to redzam tikai naktī, jo dienā mūsu nav vispār. Jo tikai naktīs cilvēki raud, bļauj, strīdās. Dienā tā nevar.
Pacelsim glāzes draugi, jo mēs esam alkoholiķi, kas ir atkarīgi no atkarībām.
Pacelsim glāzes par mūsu blāvumu.
Draugi, pacelsim glāzes un iedegsimies.
Draugi?
Jo viens ir mans atspulgs stiklā, jo viena es.
[29.10.10.]
Es tam nepiekrītu.
To lasot ir skaisti vērot, cik ļoti tu esi audzis, kā tavs domāšanas veids ir mainījies, kā depresija sūcas cauri pāris uzskribelētiem teikumiem. Bet tā piesātinātā emociju gamma! Jā, lielākoties tur baudāma nav nekā, bet ja nu gadījumā kaut kas tiek līdz "normāli" atzīmei, sāpe laužas uz āru. Tāpēc varbūt es atļaušos dīvainā kārtā kaut ko no savas mini daiļrades [pareizāk sakot domu gājuma] atklāt :
Es vēroju savu atspulgu stiklā. Tas bija tikpat blāvs, cik tas īstenībā ir.
Dzīve ir viena vienīga cenšanās. Priekš sevis, priekš citiem, priekš Dieva, bet visā visumā tu mocies līdz tu saņem mocību Grand Finale- savu nāvi.
Mēs visi esam blāvi kādam. Noteiktai grupai svarīgi, citai- relatīvi, jo ir kāds vienmēr vēl svarīgāks.
Uz katra stūra ir kāds svarīgs, bet īstenībā mēs visi esam tikai blāvi atspīdumi stiklā.
Bet mēs to redzam tikai naktī, jo dienā mūsu nav vispār. Jo tikai naktīs cilvēki raud, bļauj, strīdās. Dienā tā nevar.
Pacelsim glāzes draugi, jo mēs esam alkoholiķi, kas ir atkarīgi no atkarībām.
Pacelsim glāzes par mūsu blāvumu.
Draugi, pacelsim glāzes un iedegsimies.
Draugi?
Jo viens ir mans atspulgs stiklā, jo viena es.
[29.10.10.]
pirmdiena, 2011. gada 15. augusts
Nu piedodiet!
Tas visiem ir jau sen zināms stāsts, ka man ļoti patīk atvainoties- par lietām, kas nekad nenotika vai nenotiks, par lietām pie kā neviens nav vainīgs, par lietām, kas nevienu neskar.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.
Piedod!
Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.
Piedod!
Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.
Piedod!
Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.
Piedod!
Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.
Piedod!
Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.
Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.
Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.
Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.
Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.
Piedod!
Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.
Piedod!
Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.
Piedod!
Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.
Piedod!
Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.
Piedod!
Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.
Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.
Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.
Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.
Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.
piektdiena, 2011. gada 12. augusts
It's been a long time since that rock'n'roll !
Vasara aizskrēja, kaut gan paliekas vēl virmo gaisā.
Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.
Tā kā pirmdienas vajag nosvinēt un vēl par to, ka mēs tā darām, mums galīgi nav jākaunējas.
Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.
pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs
Pārbaudes laiks.
Es mostos. Ne tikai no šī vīkenda, bet kopumā- mostos.
Darbs bija grūts. Lai kā šo atziņu vēlējos nolikt malā, tā tomēr ir taisnība.
Vakar tā gribējās paballēties un atgūt zaudēto, bet es jau biju kļuvusi par staigājošu zombiju.
Vasara plus mīnus iet tā kā viņai vajadzētu.
Es braucu šodien uz 3 nedēļām uz nekurieni.
Laiks nedaudz ir paskrējis, jo ir bijušas lietas, kas jāizdara.
Tad nu tagad atkal attopjos, ka laika šo ierakstu pabeigt man nav.
Novēliet man veiksmi, es ej uz Harij Poter! :)
Darbs bija grūts. Lai kā šo atziņu vēlējos nolikt malā, tā tomēr ir taisnība.
Vakar tā gribējās paballēties un atgūt zaudēto, bet es jau biju kļuvusi par staigājošu zombiju.
Vasara plus mīnus iet tā kā viņai vajadzētu.
Es braucu šodien uz 3 nedēļām uz nekurieni.
Laiks nedaudz ir paskrējis, jo ir bijušas lietas, kas jāizdara.
Tad nu tagad atkal attopjos, ka laika šo ierakstu pabeigt man nav.
Novēliet man veiksmi, es ej uz Harij Poter! :)
trešdiena, 2011. gada 22. jūnijs
Saņurcītā rīta atvadu pavirši uzrakstītā zīmīte.
Nu ko, nāsīs sitas ceļa jūtis.
Ein problem, mes nezinām vai brauksim, bet izliekamies, ka jau braucam.
Bet BRaUkSiM! Nav variantu, nav izvēles.
Lai vai kā, mans dusmu čoms smagi parādīs savu vaigu, ja Jāņi netiks svinēti Jūrkalnē.
Es gribētu teikt, lai mani 3 ha un pārējais rajons, saturās no Ilzēm. It might get dangerous.
Un es patiesi ceru, ka kāds cits čakras un 6. prāta līmenis tiks īssavienots, nu jūs jau ziniet,
tā, ka Dzirksteles!
Jūti to noskaņu, kas virmo gaisā?
Novirmos, ka prieks.
Mana viedākā draudzene [mums gan ir diezgan vienpusīgas attiecības], bet tomēr, liek aizdomāties. Es nenāku ārā no viņas "dzīvoklīša" ar domu, ka vēlos kādu vainot. Bet kaut kā smadzeņu krokās iespiežas fakts, ka visa mana ģimene ir f**k up. Lalala.
Dziediet! Dušā! Dziediet ceļā uz Pļavniekiem, ou, spēcīgakais Latvijas koks ir pilns ar zelta idejām. Un es šausmīgi ceru, ka viņa to apzinās.
Būs ok, būs okokok. Mēs jau ļoti mērķtiecīgi uz to ejam :)
Uh, bija smagas brīvdienas.
Tā bija apziņas karantīna.
Tā bija veselā saprāta karantīna.
Bet mēs ejam uz priekšu.
Viens dublis ir beidzies, viens īss moments no manas dzīves.
Tas jau ir tas jautājums, cik lielu nozīmi tam mēs piešķiram.
Atrodi vēl bildes "jaukai" noskaņai @ www.thisisnthappiness.com
Ein problem, mes nezinām vai brauksim, bet izliekamies, ka jau braucam.
Bet BRaUkSiM! Nav variantu, nav izvēles.
Lai vai kā, mans dusmu čoms smagi parādīs savu vaigu, ja Jāņi netiks svinēti Jūrkalnē.
Es gribētu teikt, lai mani 3 ha un pārējais rajons, saturās no Ilzēm. It might get dangerous.
Un es patiesi ceru, ka kāds cits čakras un 6. prāta līmenis tiks īssavienots, nu jūs jau ziniet,
tā, ka Dzirksteles!
Jūti to noskaņu, kas virmo gaisā?
Novirmos, ka prieks.
Mana viedākā draudzene [mums gan ir diezgan vienpusīgas attiecības], bet tomēr, liek aizdomāties. Es nenāku ārā no viņas "dzīvoklīša" ar domu, ka vēlos kādu vainot. Bet kaut kā smadzeņu krokās iespiežas fakts, ka visa mana ģimene ir f**k up. Lalala.
Dziediet! Dušā! Dziediet ceļā uz Pļavniekiem, ou, spēcīgakais Latvijas koks ir pilns ar zelta idejām. Un es šausmīgi ceru, ka viņa to apzinās.
Būs ok, būs okokok. Mēs jau ļoti mērķtiecīgi uz to ejam :)
Uh, bija smagas brīvdienas.
Tā bija apziņas karantīna.
Tā bija veselā saprāta karantīna.
Bet mēs ejam uz priekšu.
Viens dublis ir beidzies, viens īss moments no manas dzīves.
Tas jau ir tas jautājums, cik lielu nozīmi tam mēs piešķiram.
Atrodi vēl bildes "jaukai" noskaņai @ www.thisisnthappiness.com
piektdiena, 2011. gada 17. jūnijs
Rauj uz citu dimensiju
Rauj tā smagnēji.
Tā, ka visas iekšas ir sagriezušās lielā mutulī, kas spiežas ārā pa katru ādas šūnu.
Substitūcija
Kā mēs viens otru varētu aizvietot?
Kā mēs varētu izpalikt un tikt aizvietoti?
Viss mainās, to tač mums skolā māca. Nekas nestāv uz vietas.
Arī mēs kaut kad mainīsim un tiksim mainīti.
Aizvietojiet mani, vismaz uz šodienu.
Man "nedaudz" apnika, es "nedaudz" piekusu.
Es gribu "nedaudz" neskriet.
Es gribu tik nedaudz, nedaudz.
Aizvietojiet.
Tā, ka visas iekšas ir sagriezušās lielā mutulī, kas spiežas ārā pa katru ādas šūnu.
Substitūcija
Kā mēs viens otru varētu aizvietot?
Kā mēs varētu izpalikt un tikt aizvietoti?
Viss mainās, to tač mums skolā māca. Nekas nestāv uz vietas.
Arī mēs kaut kad mainīsim un tiksim mainīti.
Aizvietojiet mani, vismaz uz šodienu.
Man "nedaudz" apnika, es "nedaudz" piekusu.
Es gribu "nedaudz" neskriet.
Es gribu tik nedaudz, nedaudz.
Aizvietojiet.
trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs
You gotta run, run, run!
Un tā mēs traucamies cauri referātumreferātureferātiem!
Just go, and don't look back!
Nedrīkst, nedrīkst apstāties!
Tikai čut, čut, čut.
Un vajātājs pazudīs.
Un vajātajam vairs nevajadzēs tikt vajātam.
Un tad jau atkal MĒS ieņemsim pilsētu.
Pilnā spēkā un skaistumā!
pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs
Šodien apmācies, bet lēnām skaidrosies.
Vienā dienā trīs no četriem mokošajiem akadēmiskajiem darbiem tika izsvītroti no
"obligāti izdarāmo" lietu saraksta. Lai vai kā, galīgi neticās. Neticās, ka tagad var uzelpot, ka tagad var papriecāties. Uz mirklīti gan, bet var, nu tagad tač var!
Šodien pie alus kausa spriedelējām par Jēzu. Teologi ieņem lēnā garā savu lielo lomu, kā tam arī vajadzēja notikt. Bet spriedelēt bija tik vienkārši. Ne jau tā, ka informācija vai sapratne par to būtu vienkārša. bet gan sajūta. Sajūta, ka ir vienkārši un bez aizspriedumiem iespēja aprunāties ar kursabiedriem.
Un tā mana diena pagāja ar šī vīra dzīvi, iespējams, vairāk nekā ar savējo. Tāpēc jau vasara šķiet tik fascinējoša. Visu studiju gadu dzīve tiek veltīta citiem cilvēciņiem un Cilvēkiem, bet tad nāk Jūrkalne. Tā nepiespiestā esamība ar sevi. Tā vērošana, ka nekā nedarīšana nevilksies mūžīgi.
Un vakara stāstiņš tiek pabeigts ar krēmveidīgu, zemenīgu dzērienu.
Lejiet, draugi, sev glāzē šampanieti un priecājieties!
Jā, šodien es esmu tā, kas sev iestāsta, ka man vairs nav par ko justies vainīgai, jo pašlaik vajadzīgais ir nodarīts, bet lejiet un apzinieties, ka arī jums būs šāda diena.
Ai, cik skaisti būs, kad mēs visi kopīgi vienu dienu vienkārši spriedelēsim!
sestdiena, 2011. gada 11. jūnijs
Vīns plus kola.
Un tā mēs šeit sēžam. Tāpat vien sēžam- dzerot, pīpējot, rakstot dzeju, kas nevienam netiks atklāta.
Cik maģiska var būt sajūta, ka ir pieradums, ka neapnīk. Cik dīvaini, pavadot laiku degradējoši, mēs jūtamies vislabāk.
Bet vai tad to nesauc par moderno pasauli?
Mēs esam iekārtoti, lai kalpotu esošajam laikmetam.
Mēs esam iekāroti kādas mājas interjerā.
Galvenais, lai tas vismaz būtu gaumīgs.
Gribās, gribās jau kaut ko. Tikai problēma parādās mirklī, kad ir piedāvājum, iespēja.
Vai tad mēs saprotam, ko tad īsti vajag?
Vai tad vispār ir kādreizz saprasts, ko tad vajag?
uij, kā es priecājos.
iekšēji, protams.
Bet Ilze ir šeit. Ir lietas, no kā es baidos, bet lai vai kā.
Mēs būsim pilnīgas idiotes, ja šito sačakarēsim.
Cik maģiska var būt sajūta, ka ir pieradums, ka neapnīk. Cik dīvaini, pavadot laiku degradējoši, mēs jūtamies vislabāk.
Bet vai tad to nesauc par moderno pasauli?
Mēs esam iekārtoti, lai kalpotu esošajam laikmetam.
Mēs esam iekāroti kādas mājas interjerā.
Galvenais, lai tas vismaz būtu gaumīgs.
Gribās, gribās jau kaut ko. Tikai problēma parādās mirklī, kad ir piedāvājum, iespēja.
Vai tad mēs saprotam, ko tad īsti vajag?
Vai tad vispār ir kādreizz saprasts, ko tad vajag?
uij, kā es priecājos.
iekšēji, protams.
Bet Ilze ir šeit. Ir lietas, no kā es baidos, bet lai vai kā.
Mēs būsim pilnīgas idiotes, ja šito sačakarēsim.
ceturtdiena, 2011. gada 9. jūnijs
Man ir apnicis sakašāt vecu, ilgstošu atkarību paliekas.
Man ir apnicis mācīties. Diezgan apnicis. Viss kaut kas ir apnicis.
Lai gan par vienmulību un mieru mēs sapņojam. Katru rītu pamostoties ceram, ka šodiena būs mierīga, bez pārmetumiem, stresa vai feiliem. Pat ja gribam iztrakoties, nākamajā dienā vēlamies mieru, ierasto kārtību.
Pēc šāda apgalvojuma, vienīgais, ko var darīt, ir dzīvot konstantā paradoksā.
Nekas cits jau neatliek, nekas cits jau arī nenāk prāta iedomā.
To, ka mēs dzīvojam tikai, lai atkal, atkal atgrieztos sākumpunktā, mums varēs pateikt jebkurš. Tikai vai šis "jebkurš" pats apjēdz, cik kaitinoši tas ir.
Un šeit jau atkal, mēs apjēdzam lietas būtību, bet degradējamies tās uzlabošanā, jo tas īstenībā ir neizdarāmi. Kā jau jebkurš latvietis vulgaris, kuram īstenībā nekad nav labi. Amerikāņi varētu visus aizsūtīt pie psihoterapeitiem, mēģinot izanalizēt, kas tad mums kaiš.
Bet kas tad kaiš? Par daudz alkohola, negāciju? Bet, ja to ievirzītu pareizā gultnē, tad jau it kā tu attaptos finding neverland vai pat varbūt alises brīnumzemē.
Pati lielākā kontraversija mani aizved atpakaļ pie visa tā, ko māca manā tuksnesī apraktajā fakultātē. Nē, nebūt ar tuksnesi nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, bet gan paskatoties no viedokļa, ka mūs nemāca tā kā citur. Nē, mēs neesam īpaši, mēs esam vietā, kur tiek smagnēji strādāts uz tavu apziņu, tur arī parādās tuksnesis. Bet kontraversija sniedz informāciju, ka mums jau ir ierakstīta dzīves uztvere. To ierakstīja mūsos pāris čaļi 300 gadus atpakaļ, un pēs simts gadiem citi čaļi to pārrakstīts un pārrakstīs.
Un atkal atgriežamies pie mūsu patīkamās cirkulācijas. Cik ļoti tu vari apjukt, ja tu tikai vienu pēcpusdienu gribi apsēsties un iepazīties ar sevi tuvāk. Ne vien tuksnesī var tikt pamests, tas ir raksturīgi mūsu laikmetam, tevi var iemest vislielākajā mutulī, bet tu jutīsies visvientuļākais.
Un nebūs nekā. Būs viss, bet nebūs nekas.
Tad arī pienāk mirklis, kad mēs vairs neticam savām acīm, saviem draugiem, realitātei. Bet kurš gan var zināt vai vispār tāda realitāte ir? Ir, irība, esība, esamība, klātesamība.
TUKŠUMS
Par daudz ir dzirdēts, klausīts, rakstīts, bet vai ir kas saprasts? Cik anormāli liels bezdibenis var būt starp priedēkli un saknis. Vai tev nešķiet, ka dzirdēts nav sadzirdēts? Vai nav sajūtas, ka sadzirdot ir izmaiņas, ir sava veida atklāsmes, ir doma, cerams tāda paliela un gudra, šis fakts mūs vismaz nomirinātu.
Es ļoti ilgi esmu negribējusi zināt, negribējusi sadzirdēt. Jo kamēr neuzzin, ir iespēja cerēt. Patiesība nogalina cerību. Lai gan cerība sāp, tāpat arī patiesība, arī meli. Diemžēl man rodas secinājums, ka liels lielums ir iekārtots, lai sāpētu. Bet kā teiktu teologs, ļaunums parazitē uz labuma. Bet tad jau visas šīs lietas ir kaut kas, kas parazitē. Atgriežoties pie reālijas, iespējams, tā arī parazitē. Ja nu beigu beigās ir tikai tukšums, un ļaunums un labums, kas ir relatīvi, parazitē. tā vienkārši.
Vai tad mēs, cilvēki, neparazitējam?
Mēs izmantojam viens otru.
Man vakar pateica, ka man ir tikai jābūt, vienkārši jāeksistē, bet kur tad tas maina ideju, ka man ir jākļūst mazāk atkarīgai no cilvēkiem? Vienkārša eksistence īstenībā ir vissarežģītākā, jo tu eksistē tikai citiem cilvēkiem. Un citiem cilvēkiem eksistēt nozīmē piepildīt apmēram 5 reizes vairāk vēlmju nekā vajadzētu pildīt priekš sevis.
Man ir apnicis raut sevi uz pusēm.
Un kā sākām tā beigsim. Lai gan tikai šeit, bet mans prāts sāk pārpildīties. Ikdienā visu ir iespējams noslēpt no sevis, bet laikam šī nav ikdiena.
Laikam...
es esmu sev atļāvusi ierakstīt blogā. ierakstīt blogā četrus cikliskus mēnešus, četrus cikliskus mācibu uzņemšanas mēnešus.
Četrus relatīvi cikliski laimīgus un nelaimīgus mēnešus.
Lai gan par vienmulību un mieru mēs sapņojam. Katru rītu pamostoties ceram, ka šodiena būs mierīga, bez pārmetumiem, stresa vai feiliem. Pat ja gribam iztrakoties, nākamajā dienā vēlamies mieru, ierasto kārtību.
Pēc šāda apgalvojuma, vienīgais, ko var darīt, ir dzīvot konstantā paradoksā.
Nekas cits jau neatliek, nekas cits jau arī nenāk prāta iedomā.
To, ka mēs dzīvojam tikai, lai atkal, atkal atgrieztos sākumpunktā, mums varēs pateikt jebkurš. Tikai vai šis "jebkurš" pats apjēdz, cik kaitinoši tas ir.
Un šeit jau atkal, mēs apjēdzam lietas būtību, bet degradējamies tās uzlabošanā, jo tas īstenībā ir neizdarāmi. Kā jau jebkurš latvietis vulgaris, kuram īstenībā nekad nav labi. Amerikāņi varētu visus aizsūtīt pie psihoterapeitiem, mēģinot izanalizēt, kas tad mums kaiš.
Bet kas tad kaiš? Par daudz alkohola, negāciju? Bet, ja to ievirzītu pareizā gultnē, tad jau it kā tu attaptos finding neverland vai pat varbūt alises brīnumzemē.
Pati lielākā kontraversija mani aizved atpakaļ pie visa tā, ko māca manā tuksnesī apraktajā fakultātē. Nē, nebūt ar tuksnesi nedomāju, ka tas ir kaut kas slikts, bet gan paskatoties no viedokļa, ka mūs nemāca tā kā citur. Nē, mēs neesam īpaši, mēs esam vietā, kur tiek smagnēji strādāts uz tavu apziņu, tur arī parādās tuksnesis. Bet kontraversija sniedz informāciju, ka mums jau ir ierakstīta dzīves uztvere. To ierakstīja mūsos pāris čaļi 300 gadus atpakaļ, un pēs simts gadiem citi čaļi to pārrakstīts un pārrakstīs.
Un atkal atgriežamies pie mūsu patīkamās cirkulācijas. Cik ļoti tu vari apjukt, ja tu tikai vienu pēcpusdienu gribi apsēsties un iepazīties ar sevi tuvāk. Ne vien tuksnesī var tikt pamests, tas ir raksturīgi mūsu laikmetam, tevi var iemest vislielākajā mutulī, bet tu jutīsies visvientuļākais.
Un nebūs nekā. Būs viss, bet nebūs nekas.
Tad arī pienāk mirklis, kad mēs vairs neticam savām acīm, saviem draugiem, realitātei. Bet kurš gan var zināt vai vispār tāda realitāte ir? Ir, irība, esība, esamība, klātesamība.
TUKŠUMS
Par daudz ir dzirdēts, klausīts, rakstīts, bet vai ir kas saprasts? Cik anormāli liels bezdibenis var būt starp priedēkli un saknis. Vai tev nešķiet, ka dzirdēts nav sadzirdēts? Vai nav sajūtas, ka sadzirdot ir izmaiņas, ir sava veida atklāsmes, ir doma, cerams tāda paliela un gudra, šis fakts mūs vismaz nomirinātu.
Es ļoti ilgi esmu negribējusi zināt, negribējusi sadzirdēt. Jo kamēr neuzzin, ir iespēja cerēt. Patiesība nogalina cerību. Lai gan cerība sāp, tāpat arī patiesība, arī meli. Diemžēl man rodas secinājums, ka liels lielums ir iekārtots, lai sāpētu. Bet kā teiktu teologs, ļaunums parazitē uz labuma. Bet tad jau visas šīs lietas ir kaut kas, kas parazitē. Atgriežoties pie reālijas, iespējams, tā arī parazitē. Ja nu beigu beigās ir tikai tukšums, un ļaunums un labums, kas ir relatīvi, parazitē. tā vienkārši.
Vai tad mēs, cilvēki, neparazitējam?
Mēs izmantojam viens otru.
Man vakar pateica, ka man ir tikai jābūt, vienkārši jāeksistē, bet kur tad tas maina ideju, ka man ir jākļūst mazāk atkarīgai no cilvēkiem? Vienkārša eksistence īstenībā ir vissarežģītākā, jo tu eksistē tikai citiem cilvēkiem. Un citiem cilvēkiem eksistēt nozīmē piepildīt apmēram 5 reizes vairāk vēlmju nekā vajadzētu pildīt priekš sevis.
Man ir apnicis raut sevi uz pusēm.
Un kā sākām tā beigsim. Lai gan tikai šeit, bet mans prāts sāk pārpildīties. Ikdienā visu ir iespējams noslēpt no sevis, bet laikam šī nav ikdiena.
Laikam...
es esmu sev atļāvusi ierakstīt blogā. ierakstīt blogā četrus cikliskus mēnešus, četrus cikliskus mācibu uzņemšanas mēnešus.
Četrus relatīvi cikliski laimīgus un nelaimīgus mēnešus.
piektdiena, 2011. gada 11. februāris
give me some space to breathe
es jūtos apdraudēta no tuvākajiem. var redzēt alkohola izpausmi, vēlmē sekot visam, ko tu dari, izkontrolēt tevi, būt gādīgiem, čubināt teikumus, bildes, filmas. Tā traki sačubināt.
Mans rīts sākās ar augstas frekvences galvassāpēm. Kā jau piektdiena.
Es esmu viens liels paradokss. Kā tā sanāk, ka cilvēks, kurš ir visatklātākais, vismazāk visiem uzticas? Bezjēdzīgi gaidot, ka kāds mani pazīs, lai gan pati sevi nepazīstu?
Liekas, ka nedaudz nāk smadzenes klāt, bet ieraugot, cik domu gājiens, viens gabals, kuram pievienojas pārējie, teiksim tekilas šoti, ir bezjēdzīgs, gribās domāt, kas notiek?!
Un atkal ir tas vidusmiers. Lai gan manas domas [!] mani rauj pušu.
Mans rīts sākās ar augstas frekvences galvassāpēm. Kā jau piektdiena.
Es esmu viens liels paradokss. Kā tā sanāk, ka cilvēks, kurš ir visatklātākais, vismazāk visiem uzticas? Bezjēdzīgi gaidot, ka kāds mani pazīs, lai gan pati sevi nepazīstu?
Liekas, ka nedaudz nāk smadzenes klāt, bet ieraugot, cik domu gājiens, viens gabals, kuram pievienojas pārējie, teiksim tekilas šoti, ir bezjēdzīgs, gribās domāt, kas notiek?!
Un atkal ir tas vidusmiers. Lai gan manas domas [!] mani rauj pušu.
pirmdiena, 2011. gada 31. janvāris
Drink up, baby!
Kaut kā par daudz lietots brālis alkohols. Bet nu jau šķiet pierasti.. Tā kā brīvlaiks ir saskatāms tukšās glāzes dibenā, jo skatoties caur alus jūru, tas šķiet kaut kur neesošs, uz vietas stāvošs, pazudis.
Auč, tas bija nāstīgi sāpīgi vērot, un tikai vērot, to kā cilvēkam ir paņemta skausta āda un tai cauri urbj adatu. atkārtošos: Auč!
Ilze ir prom, again. Ar katru reizi īstenībā paliek vieglāk, bet nu ne jau tā, ka mazāk pietrūkst. Vienkārši ir saprotamāks fakts, ka mēs katra esam kaut kur citur, ka kādam kādreiz ir jābrauc atpakaļ un, ka viņa nevar mani glābt. Jo mani vairs nav jāglābj. Bet Ilze, tu zini, ka gaidu tevi jau atpakaļ, jau ar tavu viedokli un bik paciet vel mani un es kļūšu beidzot par tavu viedo tanti, not the other way round.
Vai esat apdomājuši, cik bieži jūs šoziem esat dzirdējuši iestrēgušu mašīnu kaucošās riepas? To iesprūdušo cilvēku saucienus, viņi netiek prom no ierastās ielas, dzīves, notikumiem. Mēs visi esam kaut kur tik ļoti iesprūduši. Viss jau būtu kārtībā, jo mēs jau priecājamies, kad tiekam ārā, bet
cik tad ilgi tas notiek?
Cik ilgi tu vari noturēt savu laimes sajūtu,
sajūtu, ka es izrāvies, norāvies, izšmaucis,
un cik no tā visa tevi vispār dara laimīgu?
[Domājot par to, guļot uz viesistabas grīdas]
Vnk jāļauj tumsai tevi apņemt, jāļauj komforta zonai atpūsties, ik pa laikam, un nevajag kautrēties beidzot step up un ļaut sevi iepazīt.
So, this is my hello.
Auč, tas bija nāstīgi sāpīgi vērot, un tikai vērot, to kā cilvēkam ir paņemta skausta āda un tai cauri urbj adatu. atkārtošos: Auč!
Ilze ir prom, again. Ar katru reizi īstenībā paliek vieglāk, bet nu ne jau tā, ka mazāk pietrūkst. Vienkārši ir saprotamāks fakts, ka mēs katra esam kaut kur citur, ka kādam kādreiz ir jābrauc atpakaļ un, ka viņa nevar mani glābt. Jo mani vairs nav jāglābj. Bet Ilze, tu zini, ka gaidu tevi jau atpakaļ, jau ar tavu viedokli un bik paciet vel mani un es kļūšu beidzot par tavu viedo tanti, not the other way round.
Vai esat apdomājuši, cik bieži jūs šoziem esat dzirdējuši iestrēgušu mašīnu kaucošās riepas? To iesprūdušo cilvēku saucienus, viņi netiek prom no ierastās ielas, dzīves, notikumiem. Mēs visi esam kaut kur tik ļoti iesprūduši. Viss jau būtu kārtībā, jo mēs jau priecājamies, kad tiekam ārā, bet
cik tad ilgi tas notiek?
Cik ilgi tu vari noturēt savu laimes sajūtu,
sajūtu, ka es izrāvies, norāvies, izšmaucis,
un cik no tā visa tevi vispār dara laimīgu?
[Domājot par to, guļot uz viesistabas grīdas]
Vnk jāļauj tumsai tevi apņemt, jāļauj komforta zonai atpūsties, ik pa laikam, un nevajag kautrēties beidzot step up un ļaut sevi iepazīt.
So, this is my hello.
svētdiena, 2011. gada 16. janvāris
Comedia.
Beidzot laiks ir sācis ātrāk iet.
Viss šķiet labi, pareizāk sakot, ir labi.
I'm coping ar domu, ka tas nepazudīs.
Jo vairāk filmas top skatītas, jo vairāk viss...
"Fade away"
Un tas ir super, kaut vai paskatamies
No tās puses, ka es pat zinu, ko darīt
Ar savu prātu, uzvedību un domām,
Kuras, protams, tiek pēc iespējas iznīcinātas.
Es zinu kā kooperēt ar to.
Es ticu, ka šis vēl nav īsti pareizais (tas ir nežēlīgi relatīvs jēdziens) variants,
Bet i'm on my way, darling!
Viss šķiet labi, pareizāk sakot, ir labi.
I'm coping ar domu, ka tas nepazudīs.
Jo vairāk filmas top skatītas, jo vairāk viss...
"Fade away"
Un tas ir super, kaut vai paskatamies
No tās puses, ka es pat zinu, ko darīt
Ar savu prātu, uzvedību un domām,
Kuras, protams, tiek pēc iespējas iznīcinātas.
Es zinu kā kooperēt ar to.
Es ticu, ka šis vēl nav īsti pareizais (tas ir nežēlīgi relatīvs jēdziens) variants,
Bet i'm on my way, darling!
sestdiena, 2011. gada 8. janvāris
Really?? Ārprāts.
Ir pienākušas sava veida nedēļas beigas.
Un tajā mirklī ir jāsāk pārdomāt, kas ir padarīts.
Wtf, kurā mirklī es tā norāvos?
Biju uzrakstījusi rupjāku vārdu, bet cenšos vēl būt pieklājīga.
Tas ir nelabi, ka man pašlaik ir vīna glāze un sāpīga mūzika, bet visā visumā smieklīgi.
Šodien to vien daru kā smejos. Par sevi, sevi un sevi.
Bet visā visumā, pietiks laikam tēlot, it's not cool.
Ir grūti, kad ir sev jāaizliedz domāt. Kopumā sanāk diezgan labi.
Bet kāpēc viss ir jāizdara? tā kā pavēle. es pati esmu lelle savā izrādē.
Kā režisors es varētu sevi izkomandēt, bet tomēr, aktieri ar ambīcijām vienmēr ies savu ceļu.
Shit, i wish it was the right one.
Jā, es eju cauri kkādam freakin stulbam periodam, kuram vajadzēja būt pirms 3 gadiem.
Te arī izpaužās manis pašas sačakarēšana piecu gadu garumā, tieši mana deguna priekšā.
Laikam būs jāaiziet uzrakstīt scenārijs rītdienai.
Un tajā mirklī ir jāsāk pārdomāt, kas ir padarīts.
Wtf, kurā mirklī es tā norāvos?
Biju uzrakstījusi rupjāku vārdu, bet cenšos vēl būt pieklājīga.
Tas ir nelabi, ka man pašlaik ir vīna glāze un sāpīga mūzika, bet visā visumā smieklīgi.
Šodien to vien daru kā smejos. Par sevi, sevi un sevi.
Bet visā visumā, pietiks laikam tēlot, it's not cool.
Ir grūti, kad ir sev jāaizliedz domāt. Kopumā sanāk diezgan labi.
Bet kāpēc viss ir jāizdara? tā kā pavēle. es pati esmu lelle savā izrādē.
Kā režisors es varētu sevi izkomandēt, bet tomēr, aktieri ar ambīcijām vienmēr ies savu ceļu.
Shit, i wish it was the right one.
Jā, es eju cauri kkādam freakin stulbam periodam, kuram vajadzēja būt pirms 3 gadiem.
Te arī izpaužās manis pašas sačakarēšana piecu gadu garumā, tieši mana deguna priekšā.
Laikam būs jāaiziet uzrakstīt scenārijs rītdienai.
otrdiena, 2011. gada 4. janvāris
Tā dīvaini.
Ilze pazuda.
Kaut gan no mūsu izdomātās virtuālās pasaules, bet tās trīsas iekšās neizpalika.
Ar to es arī viņai paspiežu iedomātu roku, jo labi, ka zinu, ka viņa ir priecīga.
Well, i fucked up.
I wish, ka es būtu blackout pavēlniece.
Bet visā visumā, būs neforši kādu laiciņu. Neforši neredzēt, ka tas laiciņš beigsies.
Bet kūkas virskārta man turas diezgan pozitīvi smaidīgi. Es cenšos, savējie sapratīs.
Un ņemot atkal no otra gala, wtf nekas jau nav noticis.
Esmu sava prāta iesprostota (HELP).
Bet es cīnīšos līdz pēdējam un gan jau vienu dienu es atradīšu izeju. Un es varēšu citus cilvēkus uzklausīt un nedomāt, ka mani tas emocionāli ietekmē.
Es esmu tajā straumē apstājusies un sapratusi, ka kaut kas ir jāmaina ar mani. Es jau esmu unikāla ar to.
Tikai nepārprotiet, visiem patīk pārspīlēt.
un daži cilvēki vnk ir kretīni, tas ir jāpieņem. Kāds katrs ir, tam ar tādu jādzīvo.
Kaut gan no mūsu izdomātās virtuālās pasaules, bet tās trīsas iekšās neizpalika.
Ar to es arī viņai paspiežu iedomātu roku, jo labi, ka zinu, ka viņa ir priecīga.
Well, i fucked up.
I wish, ka es būtu blackout pavēlniece.
Bet visā visumā, būs neforši kādu laiciņu. Neforši neredzēt, ka tas laiciņš beigsies.
Bet kūkas virskārta man turas diezgan pozitīvi smaidīgi. Es cenšos, savējie sapratīs.
Un ņemot atkal no otra gala, wtf nekas jau nav noticis.
Esmu sava prāta iesprostota (HELP).
Bet es cīnīšos līdz pēdējam un gan jau vienu dienu es atradīšu izeju. Un es varēšu citus cilvēkus uzklausīt un nedomāt, ka mani tas emocionāli ietekmē.
Es esmu tajā straumē apstājusies un sapratusi, ka kaut kas ir jāmaina ar mani. Es jau esmu unikāla ar to.
Tikai nepārprotiet, visiem patīk pārspīlēt.
un daži cilvēki vnk ir kretīni, tas ir jāpieņem. Kāds katrs ir, tam ar tādu jādzīvo.
Abonēt:
Ziņas (Atom)