Ak Dievs, es pilnīgi nezinu!

Jā, Ilzei izdodas nosaukumi.
Es pazudu laika tulkojumā.
Dažbrīd liekas, ka uzņēmos par daudz.
Bet es sāku lēnām just to gandarījumu, ka neesmu always available.
Es nogalinu savas domas un uzgāžu tām alu/vīnu.
Liekas, ka aizmirsīsies tas, ka par kaut ko ir jāstreso
vai pareizāk sakot par kaut ko tik bezjēdzīgu.

Es attapos pusceļā.

Kaut kā ātri viss gāja uz priekšu, vēl joprojām iet.
Bet esmu apstulbusi kaut kur pusceļā.
Un tā pamatīgi.
Bet ir laba apziņa, ka ir ceļš uz kaut kurieni, tur, kur ir vienalga.
Un tas ceļš ir manas izvēles opcijās un tas ir manās spēju robežās tur aiziet.
Ir apstulbums, par visu.
Un nez kāpēc visam cauri vijas nežēlīgā, melīgā manas dzīves draudzene-Ironija.
vot neiet prom maita. Kur biju, tur esmu, kur būšu, tur būšu.
Bet tagad vajag sevi atmaskot. Kad gatavojos nebūt egoists, tas ir vienīgais cilvēks, kurš man pašlaik kkur ir jānovieto, kaut kur jāiestarpina, kaut kur jānoparko.
Bet nu bāc, visi plači pilni, un es te tā tizli braukājos, pa tiem slidenākajiem ceļiem.
Un es atvainojos, ka tik ironiski tizli runāju caur puķēm.
Bet es esmu taču parasts cilvēks (btw, kas iesāpina), kuram ir vēlme pārlekt pāri savam augumam.
Nu kā man tā gadījās?

Ir jāatgriežās

Lai mēs labotu kļūdas un tiktu uz pareizā ceļa, visātrākais variants ir atgriezties atpakaļ un sākt no sākuma.
Man gan tikai vajag pāris filozofiski relatīvu mēnešu laika mašīnu.
Bet man ir kruta laika mašīna, jo viņa ir ieslēgta manā gribasspēkā.

5 out of 7

nu ko, visa nedēļa tika brutāli nodzerta.
Tā nedaudz žēl, ka jēgu tagad tam neredzu, bet vispār, kad tad vēl,
ja ne jaunībā?
Un visjautrākais vakars izrādījās non-alcoholic-tea party, tas bija ōsm.
Tā kā šo nedēļu man raksturo tikko atrasta bilde:

Tieši tā, nedaudz grūtības bij atbrīvoties, 
bet nu čujs, ka varam, bija kā debesskrāpji!

FAKtiski..

I'm on the old track.
bija labi tie divi "pohuj rēksim" mēneši.
Un kur esmu tikusi?
Nekur.
Savā prātā iesprostota.

Viss taču ir ok!

Neļauj, neļauj, neļauj man izraut savas iekšas un izšķaidīt pret sienu. 

Ienīstu savu slikto atklāsmju zemapziņu.

Es sevi ievedīšu bedrē, vienalga ko es daru, tas neilgst un tas seriously sāk kaitināt.

Iemāciet man, lūdzu,  ilgāk priecāties!

VD

Run for the hills, pick up your feet and lets go.
We did our jobs, pick up speed now lets move.
The trees cant grow without the sun in their eyes.
And we can't live if we're too afraid to die.

 "Kaut kā" par daudz

šodien.

over and over again

Sliktākā hipnoze ir klausoties vienu dziesmu atkal un atkal.
Klasisks svētdienas vakars, kad saprotu,

es vairs nevaru savākties.

Jā, rīt būs jauna diena, es gan negribētu lietot vārdu "jauna", jo tā būs tieši tāda pati, kā citas pirmdienas.
Bet man tā kaitināja šīs sajūtas un man nepatīk sajūta, ka atkal staigāju pa tik ļoti zināmo ceļu.
Kāpēc es nemāku labo sajūtu noturēt?
Jo no rīta Valmieras koju gultā man nāca atklāsme, kuru dienas laikā esmu pārvērtusi par savu living hell.
Tas bija kaut kas labs, bet tas pazūd. Kurā no tajām daudzajām manas psihes kastēm?

Neesošā nedēļas atskaite.

Pazūd vēlme socializēties. tas ir tas, ko šajā svētdienā vēlējos par sevi uzzināt. Ir taisnība, ka mani vairs nedrīskst vienu laist ballēties. Tā kā home sweet home uz mistiski pārdomājošu periodu.

Nav tā, kā gribētos.
Bet jebkurā gadījumā ir Fucked up..

Ir pārāk liels, konstants miers.
Bet, ja sāksies unstable periods, tad tas atkal nebūs labi.
Tāpēc jāpaciešās, un jāsamierinās ar mieru.
Tikai ir tāda vēlme dažreiz neredzēt acīmredzamo, dažreiz neiztulkot cilvēku ķermeņu valodas, dažreiz neizanalizēt viņu pagātnes problēmas.

Ir vēlme atslēgties, mūzika mini palīgroka šajā jautājumā.
So, dziesma svētdienas dienai:
http://www.youtube.com/watch?v=mvOiFmjExx4&feature=related

Piektdien izjutu kko tādu, ko nekad nebiju pieredzējusi.
Bet no visa mums ir jāuzmanās, ka tik savu spoguli kaut kur neieraugi, kā rēgu, kas paslīd tev garām.

Ievilksim dziļāk cigarešu dūmus un apslāpēsim kairinošās iedomu liesmas.
Realitāte ir tā, kur mēs parasti attopjamies, kur mēs dabūjam pļauku sejā.
Kad mēs izaugsim, kad, kad, kad?
Bet kāpēc man neļauj paturēt bērnību vai arī fry thoroughly (sacepties) par nākotni?

Svētdienas pārdomas viedajai tantei.

Nē, es nedzīvoju priekš viņas,
bet jā, es domāju viņai.
iestājies automāts.

Upgraded coffee&ciggarettes.

Šodien manā īpašumā ir vēl 24 brīvas stundas. Tādēļ rīta pastaiga vienai uz tālo All Cappuccino bija debešķīga. Tieši tas, kas vajadzīgs. Pa nedēļas ietaupīto naudiņu tiku pie krutākām cigaretēm un krutākas kafijas.
Es uzrakstīju māsai vēstuli, rakstīju un domāju, ka pietrūkst. Cik tad ilgi var sev tās acis aizmālēt? Bet kamēr tas nenāk uz āru, tas vēljoprojām ir mans noslēpums.
Es atkal pieslēdzos mūzikai, sava enerģijas deva pāris dienām ar to ir uzpildīta. Jo biju iztukšota... Un jo vairāk centos tāda nebūt citu acīs, jo vairāk es iztukšojos. Bet es izdarīju visu, ko no manis prasīja, tādēļ arī biju pelnījusi sevi šodien palutināt.

Tā dīvaini, ka rīt jāiet pie viedās tantes, viņai paziņot, ka tas, kas visvairāk nosloga manas domas ir viņa. Varbūt viņas pašapziņa celsies, muah, paspēju tikai noklepoties par šo teikumu. Viņa ir the most mistēriskākais un visumu iemosojošākais cilvēks manā dzīves ikdienā.

Baigi gribās kaut kur aizceļot, kaut kā izrauties. Iespējams man pat vairs nav no kā bēgt, tas liecina, ka man pašai tiešām gribās kādu avantūru. Kaut ko no kā sūkt enerģiju atlikušās 2 nedēļas. Jā, ceļojumam varētu būt energy level priekš divām nedēļām. Ātri mēs pagurstam, visvairāk paši no sevis un no visiem pārējiem. Viss ir nogurdinoši, tikai atšķirība ir tajā vai patīkamā veidā vai nē. Ilgas pēc "X", lai arī kas tas būtu, ir jūtamas ikdienas rosībā. Bet miers neatstājās. Un paškontrole lielākoties darbojās, tā kā viss ir štokos.
Pirmdien vajadzēja/nevajadzēja iereibt/sadzerties. Bija labi, bija dīvaini, bija interesanti, lai vai kā bija. Un visā visumā laikam jau labi, ka bija. Vismaz bija jā, kuru nevajag nožēlot, cik esmu mācījusies no saviem līdzgaitniekiem.
Mēs visi tādi rudenī iegrimuši, kaut gan rudens depresija mani nav sasniegusi, vismaz ne man redzamā veidā. Visi ir kaut kur ierakušies, paši savā rudenī, savā rudens grāmatā, savā rudens tējā, rudens rudenī. Jo lietus mūs tur katru savā rudens dīvānā pie sava rudens televizora. Un tā nu mēs visi rudeņojam. Cik skaisti būtu aizbraukt kaut kur un parudeņot kopā.
Katrs ir individuāls rudens egoists. Bet tomēr, šī ir dziesma, kas raksturo un apgaismo, uzliesmo mūs līdz pareizi vajadzīgajam rudens enerģijas līmenim.

Vai parudeņosi kopā ar mani?

Pilnīgs plezīrs, kas sajaucas ar patīkamo sajūtu, ka robežas attālinās no manis.

Ābols no ābeles tālu nekrīt.

Kārdinājums tik ātri nepāriet, kā gribētos.

Jūtos gandarīta, ka sestdienas dienā 3 stundas nosēdināju savas smadzenes pie angļu valodas mājasdarba. Protams, paskatoties uz demonic side, man nav vispār nekādas personīgās dzīves, jo šodien visu dienu pavadu mājās, tādēļ arī šī cēlā mājasdarba pildīšana sāk šķist pretty nožēlojama.
Vismaz tajā laikā nevar sajust vientulību, kāda pārņem, kad mājās ir viens. Un tagad, kad darbiņš pabeigts, ieleju savā atvērtajā sirdī vīnu, lai viss, kas ir, pazustu. Šajā sakarā arī es pārtopu par ābolu, ar katru ielieto vīna glāzi blakus ledusskapim virtuvē, manī garīgi iemiesojās manu vecāku tēls.

Mana māsa vakar pateica to vienīgo teikumu, kuru tik ļoti biju vēlējusies dzirdēt :"Man tiešām liekas, ka tev ir palicis labāk..." Paldies viņai par to.
Bet vīns, vīns, vīns manai dvēselei bija vajadzīgs. Man tiešām ir vēlme nodzert šīs nedēļas emocijas. Emocijas, kuras es neapjaušu, nevaru izskaidrot un varbūt pat nezinu, bet still, ir vēlme nolikt aiz muguras. Kā teicu mammai, mēs kā mākslinieciskas dvēseles, tikai šādi mākam sevi stabilizēt, vai arī destruktivizēt. Visā visumā, mums ir vajadzīga vīna glāze kaut kādā dzīves periodā. Dzīves skaidrība aptumsumā.
Sāk atkal pārņemt tā pretīgā sajūta, kad negribās, lai laiks iet uz priekšu, jo sāku apjaust, jo tālāk, jo trakāk būs. Bet kaut kā jau izdosies.

Otrdiena ieviesa dīvainas emocijas, tāpat kā trešdienas Gata izlecieni. Man vienkārši nepatīk sajūta, ka kādam ir manis iedomāta vara pār mani. Trešdien biju sašauta par cilvēka ļoti pārsteidzīgo ienākšanu manas intīmās auras zonā, šokējoši. Bet tas arī ir pārdzīvots, mēs katrs esam savādāks un par to īsti nevar nevienu nosodīt.
Viedā tante vakar izjautrojās, jo seansa beigās apjēdza, ka 45 minūtes ir mēģinājusi mani sadusmot. She almost did it. Bet nu es jau ar neesmu ar pliku roku ņemama.
Tā nu es mierīgi pārdzīvoju dienas, baidīdamās atvērt durvis, kādam, kurš varētu teikt pēdējos vārdus, bet tas nenotiks, kā mamma saka vienmēr ir jādomā pozitīvi. Tāpēc tā grūti, ja šis cilvēks pats ir ieslīdējis bezcerības nodaļā. Man ir jāatrod plāns kā keep me in peace.
Bet šovakar no more worries, vīns un cigaretes ir plāns, kaut gan nedaudz jau ir ievilcies šis plāns.

Esmu palaidusies, vārdi ir izplūduši par daudz, informācija ir ielaista apritē. Tikai tā, tā, tā ir vērts sevi pasargāt, aizslēdzot ciet visas durvis.
Jā, es ļāvos kārdinājumam, ū, slikta meitene, es zinu.
Es ieraudzīju mazos priekus, bet tie well, they don't last that long. uzrodās ik mirkli lietas, kas sit, sit un vēlreiz iebaksta ar pirkstu uz lietām, kas sāp.
Es lepojos ar sevi, ka šopiektdien neattapos priekā, tas ir labi, kaut kādas pārmaiņas ir vajadzīgas.
Asinssarkanas rozes..
Kaut kā vienkārši ienāca prātā.
Man dzīves mazais sapnītis ir aiziet uz Bites blūza klubu dienas vidū un tā vienkāršum vienkārši dzert pie letes. Jā, katru reizi nākot mājās no viedās tantes par to iedomājos.
Dīvaini, cik ļoti mana māsa priecājās ar mani runāt, grib mani redzēt.
Tad laikam kaut ko ar to visu esmu ieguvusi.
Es cenšos, cenšos sevi piespiest kļūt par to, ko es vēlos.
tās slēgtās durvis mani fascinē un plusā asiņainās rozes.

bezpersōnības vieglums

Disconnect and self destruct one bullet at a time
What's your rush now, everyone will have his day to die

Pieduros kaut kādas nezināmas grupas, nezināmas dziesmas vārdiem. Tas jau laikam tikai tāpēc, ka mūsos kūsā tā vēlme kaut kam kaut vai mazmazmazlietiņ pieķerties. Kam citam, ja ne kaut kam tik primitīvi vienkāršam, ko es zinu, ka man pēc pāris dienām apniks. 

Savējie sapratīs.

Well I see you've got your bible
Your delusion imagery
Well I don't need your eternity
Or your meaning to feel free
I just live because I love to
And that's enough you see
So don''t come preach about morality
That's just human sense to me

First aid kit-hard believer

Tāds piektdienas vakara tukšums.

Tāpēc, ja tev ir atvērta sirds, ielej tajā vīnu.

neizprotamais "nekas"

Liekas tik sen, kad es te biju. Gan šeit, gan vispār. Man plāns neizdotos, ja šeit būtu daudz biežāk.
Lai arī ikdiena ir miermīlīguma iemiesojums, vīkends bija jautrs. Manas acis ir sarkanas, jo neesmu 5 naktis normāli gulējusi, tas arī izsaka to, ka es priecājos, ka es nedaudz pietuvojos īsta studenta dzīvei. Piektdiena bija "prieks", brīvs alkohols, sestdiena bija princesīga, dīvaina, jo mums ar Martu smagi riebās tas, kas notika. Bet es priecājos par aliņu pie martas. Sajutos more or less kā mazā māsa.
varbūt vajadzētu mini pauzi ieturēt. Jap, jap, pēdējā laikā biežāk par you know who runāju, bet nebija ieplānots šonedēļ bieži saskrieties, tāpēc priecīgā pauzīte nenāktu par sliktu.

Jā, es lēnām sāku lasīt bībeli. Viņa ir melnā krāsā un izskatās ļoti bīstami respektabla, bet nu pirmās trīs lappaspuses jau priekš manis liekas nesaprotami dīvainas un neiespējamas. Bet labi, kas jādara, tas jādara.

Prieks bija Ilzi satikt. Viņa teica, kas es stāvu uz vietas tramvaja pieturā.. Uz šīs nots atļaušu katra domām skriet debesīs. es iešu pastāvēt kaut kur, kur pat vējš nepūš un neizmaina neko.

Pasaule griežās..

Tikko atnācu mājās no relatīva prieka. Es nevaru vnk pagulēt, tāpēc rakstu, jo aiztaisot acis, pasaule smagi maina savu dimensiju un viss ir kā karuselī.
Nepatīk, ka tad, kad aiziet paballēties vienmēr uzrodas "kāds". Interpretējiet pēc savas patikas.
Jo vairāk alokohola bija manās iekšās, jo vairāk atnāca atpakaļ sajūtas- nekādu iespējamību. Paldies Ilzei, jo viņai es vēl varēju atvērties, to laikam man vajadzēja.
Es izturēšu to, ko vajag. Tā kā Katrīna prom, tad tas fakts ar slēgts, Ilze tagad kādu laiku nebrauks uz Rīgu, es izturēšu. Būs viegli... katrīna man pateica, ka es esmu kļuvusi pozitīvāka, tāds jau ar bija mērķis, vai tad nē???
Dīvaini, cik ļoti var mainīties attieksme pa nieka 3 nedēļām..
Man nav ne mazākās jausmas, kas ar mani notiek un vai vispār kādam ir kāda nojausma. Jo viss ir labi, jo nav nekas kam būt slikti.
Es te palikšu, bet nekas nemainās, visi būs mierīgi, Ilze tu mani glāb, vienmēr esi, un man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt.
Dievu nedrīkst personificēt. Senāk es meklēju tajā patvērumu, tagad ir fakti, kuri dziļākā būtībā, nekad nevarēs būt fakti.

?

Tagad vienīgais uzdevums ir saprast, ko es ar to visu mēģinu panākt.

Stay cool.

Pēc viedās tantes, es slīdēju pa ielām ar domu mutuli. Tas bija dīvaini, cik netīšām uz manas galvas uzkrita trīs bijušie klasesbiedri. I was cool, mission accomplished. Ja tā padomā, mans uzdevums nav nemaz tik grūts, vēl tikai čut, čut jāpaciešās man manā dzīvītē un drīz jau viss nāks ar prieku.
Jā, jā, Cālīša lekcija šodien manī ieviesa kaut kāda dīvaina veida dusmas. Var just mana biologa domāšanu, jo, ja zinātnes un reliģijas piemēri, it īpaši zinātnes pasniegšana, ir tik primitīvi tizla, tad nu paldies par desām.
Bija mierīgas, dzerstiņa ar 75% grāla un dziesmu brīvdienas. Bija forši, ne par daudz un ne par maz. Mājās vienai būt vairs neiedveš paniskas bailes, solis nākotnē.
Esmu seriālu frīks, bet tas atslogo no visa pārējā. Kāpēc gan nepavadīt laiku skatoties kaut ko, kas vieš dajebkādas emocijas, vismaz viņas ir :)
Nav tik traki kā likās, bet kaut kas mainās. Vieds ir mans smadzeņu skalotājs, vēl viedāks ir kaut kas mums nezināms. Gudrība ir relatīva.
Mana galva mani moka, bet man jau nesāp galva, man sāp dzīve, kā teica 100% pohujists. 

Gauja Vecāķos

Ir pagājis laiks, ir notikusi ikdiena, biju aizliegusi sev blogu, pareizāk sakot, jebkādu iedvesmu rakstīt.
Esmu students, teologs, un vēljoprojām atrodas cilvēki, kas par mani pasmiesies.
Bet pirmā nedēļa ir radījusi labu iespaidu, Cālītis drošvien mani iedzīs dzīves depresijā, bet tam man it kā ir jāiziet cauri. Ir daži brīnumaini ateisti manā kursā, cigaretes draudziņi, kas mani iepriecina. Pārējie no viņiem vienkārši saspārda pasauli lupatās.
Jā, nav vairs nekādu ballīšu, pat ja ir, kompānija ir droša un patīkama. Baltajās naktīs es nemīlēju kultūru, bet alu.

Man nebūs manas uzvaras pār viedo tanti, bet vismaz virzāmies kaut kur, nekurienes viducī, bezdibenī, bet vismaz kaut kur. Es nevaru īsti saprast vai kaut kas vispār vēl mainās. Visā visumā pēdējās nedēļas laikā ir palicis vienmuļi, esmu tāds pļēgurs, kas karājās gaisā, jo tas mini pamats, kas varbūt kaut kādā manas slimās iztēles nostūrī bija man zem kājām, tagad ir atradis labākus medību laukus. Cenšos komunicēt ar māsu, viņa gan tāpatās nekad nav mājās. Bet manas dusmas ir nepamatotas un es to apzinos, jo mirkļos, kad viņa man sēž blakus man nav, ko teikt un par to man ir lielākas dusmas. Par to, ka manā dzīvē nav nekas jauns noticis, nekādu klaču, trīs teologu teikumi un ar to arī viss ir beidzies. Viņa aizbrauks un tas ir tik drīz. Viņai ies labi un tas ir galvenais.
Tas ir labi, ka cilvēki ir atraduši savu vietu un jūtas non stop laimīgi, bet mani jūs nevariet pārveidot. Tīri varētu darīt kā gribās, bet vai gribās?

Šis rīts bija ōsm labs, ar Katrīnu, kā vecajos, labajos laikos, aizbraucām uz Vecāķiem, uztaisījām private "Gauju" kāpiņās, nebija par maz un nebija par daudz, tieši tā kā vajadzēja. Jā, par to es patiešām priecājos šodien, laikam arī pēc diezgan ilga laika vispār priecājos.



Un ieslīgstam turpat, kur bijām. Retoriski, retoriski jautājumi. Prieciņš maziņš, iečekojot Vecāķu bildes, ka man lēnā garā sāk stils mainīties uz labo pusi, vismaz mazs solis uz finding neverland.
I'm wondering, kad tas viss beigsies un kā?

Blank error

Tieši šajā mirklī kāds smuki mīlīgi kautrīgs vācu puisis tv atzinās mīlestībā.
Nu šodienas sajūtas gan nav par mīlestību, varbūt par kaut kādām smadzeņu impulsu/hormonu iespaidā radušajām emocijām... Bet visā visumā pirmo reizi 1. septembrī esmu pohaina. žēl, ka nevaru ar smaržīgām puķītēm soļot kā pārējie pa ielu un kaut ko gaidīt, no kaut kā baidīties, uz kaut ko cerēt. Bet šogad puķīšu vietā ir cigarete rokā, nekādu cerību, un vēljoprojām bailes.
Es sapratu, ka es varu get wasted, es arī varētu nodzīvot bezsakarā nākamo gadu, bet nākamās dienas sajūtas vienkārši kretinē. Esmu pārāk paranojiska, lai es varētu party wild un nākamajā dienā čillā aizmirst par to. Vakardiena bija "lieliska" vasaras pēdējā diena. sākums jau bija labs, ar Jēzu arī iepazinos, ar čīlieti un vēl dažādus sūdus sataisīju, bet
tas viss ir beidzies, tas ilgais "what if?", jā, tā to apmēram varētu nosaukt.  Cilvēks, kurš visu māk izdarīt divreiz sāpīgāk. Bija tik daudzu lietu, ko viņš man varēja neteikt. tagad nekādu prieku, nekādas klases ballītes, es pazūdu no tās vides.
draugu, draugu būšanas, tikai, neesam, esam, būsim, nebūsim, sūds kaut kāds!!!! esmu dusmīga un neko nesaprotu. Tikai jāaplūko šis ieraksts, rakstu viņu jau pusstundu, un tas ir tik, tik nesakarīgs.
Nu jā, šo dienu visi ir pieredzējuši, tādēļ jūs ziniet, ka tā ir pretīga sajūta, kad tevi piečakarē, nekādi sarežģīti, tāpāt, brutāli.
Vienkārši nekas, šodien nekas, pārkāpu vienošanas, ilgojos pēc viedās tantes, ļoti, jo es šodien gribu izrunāties, bet man nav ko teikt un nav kam teikt.

Sačakarētu fantāziju varā.

Divas dienas izgudroju savu nākotni, padarīju sevi laimīgu un tad visu sačakarēju.
Tik sen nebiju viena  veģitējusi visu dienu pie tv, sajutos tik nežēlīgi nožēlojama, jo sapratu, ka ir prom. Cilvēki ir aizbraukuši, visi lēnā garā sāk savu jauno dzīves posmu. Un manējais jau atnāks, tāpat kā mans zārks. Tas jau nu atnāks un aiznesīs mani atpakaļgaitā.
Mani biedē manis pašas uzliktais spiediens. Jo pēdējā laikā esmu sapratusi, ka esmu ar pēdējiem spēkiem sapisusi skaistāko jaunības laiku un man vēl ir atvēlēti apmēram divi gadi, kuros to visu atgūt. Es neteikšu, ka man izdosies, es neprasīšu jums vai man izdosies(jo beidzot pašai par savām vēlmēm jāsaprotās), tādēļ neteikšu neko. Es ceru neapsisties, es ceru sevi atbrīvot, kā putnu(lame), kā rēcošu lauvu(vēl lameāk), bet jā, jo, kas ir zem manas čaulas, man nav ne mazākās nojausmas.

Gaidīju redzēt bildes, jo galvenais ir stailot un izrādīties- not that bad, ir izdevies radīt ballīti.
Un, un, un īstenībā cepjos jau tikai es, visiem pārējiem ir dziļi vienalga.
Es atkal cerēju, ka ir lučše, bet es atkal ceru, ka šī sajūta paies, atnāks vīkends un būs notikumi, atnāks skola un būs atslēdziens. Vai jūs brauktu ar mani uz Tibetu?
...Ja tikai pati es būtu gatava to darīt, bet jo vairāk es nodzeršu savu prātu, jo vairāk viedā tante to izskalos ar calgonit, jo lielāka iespēja, ka savus sapņus es piepildīšu.
Lūdzu, lai pāriet, lai pāriet, lai nenāk atpakaļ, lai salasa margrietiņas un pazūd zelta pļavā.

Atēna, Spulgace dieve, pildi manus plakstus ar miegu.

Jā, es vakarnakt pievērsos grieķu dievību pielūgšanai, jo man vajadzēja atslēgties. Vot par spīti pamodos pēc četrām stundām un nevarēju vairs aizmigt. Ai, domas, domas, domas.
"Cerība mirst pēdējā"
Es gribu, lai viņa aizrijās, atšķīst pret asfaltu un asiņaini mirst.
Jā, šorīt ir sāpīte, nē, sāpe. Tāda trekna un liela. Vakar nevajadzēja iet, jo izdarītas/neizdarītas lietas ir neforši nožēlot.
Es sēdēju uz dīvāniņa un ik pa mirklim vnk nazis iekšās, tā sajūta ir nožēlojami tizla. Nū man sāp, sāp tas, ka Ilzei ir taisnība, sāp tas, ka viņa brauks prom.
Mana dvēsele pašlaik kauc pie datora ekrāna, tas ir jau rīt!!! Man pohuj kā būs ar mani, bet Ilzei es novēlu to sirdi plosošo, skaisto dzīvi, kādu viņas dvēselei kārojas, jo viņa to ir pelnījusi.
Mani gaida sīrious talks ar viedo tanti, tas ir man neuzvarams karš, bet viņa priecāsies, ka es pacīnīšos.
Un, protams, mtv  laiž tuc, tuc, tūūc, lai būtu sick, sick, sīīck atmiņas par vakardienu.
No labās puses vismaz dzimšanas dienas sagremošana tagad ir pāri, jo ir cits par, ko domāt.
Es negribu, es vnk negribu vairāk domāt, ļaujiet man pagulēt, ļaujiet atslēgties, vienkārši nedomāt, necepties, nejusties tizli par savu eksistenci.
Esmu mierā ar jums tur, kur jūs esiet un kādi esiet, live in peace.

Tukšums bezdibeņa dibenā.

Nav jau kam beigties, ja nekas nav sācies.
Negribās braukt 250 km prom no Rīgas, jo bail no likteņa pirksta, ka kaut kas noteikti notiksies bez manis [kā tad] :D
Bet mammai ir dzimšanas diena un mēs svinām, vēljoprojām, jo tas ir tas, ko mēs daram. Vai nu svinam, vai nu nodzeram svinības, tā kā pirmais topošais kurss varētu būt šķidrumu pildīts :D
šonedēļ es centīšos būt YES women, jo, ja mani aicinās, es iešu, jums ir iespējamība ;)

Ir, ir, ko sagremot..

Bija man dzimšanas diena. O jā.
Ar ko lai labāk sāk?
Bija daudz alkohola, bija liels reibonis, bija visvisādi notikumi.
Vakar vakars bija dīvains, jo nebiju gatava satikt savu bērnībdienu mīlestību. Mēs abi stulbi smaidījām un nezinājām, ko teikt. Un tā arī neko īsti nepateicām. Bet tas skatiens, ticu, ka manā sejā bija tieši tāds pats. Un 5 minūtēs viņš bija pamanījis, uzzinājis par manu uztveri.
Jā, bet piektdiena bija vēl trakāka. Iereibu, sabesījos. Ilze šajā vīkendā man spļāva sejā patiesību, žetons viņai. Mīļā, tas sāpēja, bet sāpēja vairāk tas, ka tā bija patiesība.
"BEIDZ DZĪVOT SAVU DZĪVI PRIEKŠ VECĀKIEM UN VIEDĀS TANTES!"
Tas bija WTF vakars.
Šoti pieviļ pēdējā laikā. Un tad jau nāca čomi ar "daudz baltu dieniņu" +edžus :D. Tā arī mani aizvilka pie rociņas līdz priekam. Biju pārsteigta, ieraugot, ka mani grasās celt gaisā bāra vidū. Kad apsēdos, pavēros augšup un padomāju, ka nebūs labi. Tā arī mani trīs labākie draugi uztaisīja lielāko feilu "prieka" vēsturē un ietrieca mani griestu stenderī.
Auč, puns, puns, puns, sāp, sāp, sāp.
Dabūju no jaunā bārmeņa mierinājuma kokteili, alkohols palīdz.
Hell yeah, esmu fiziski traumēta/arī emocionāli.
Tagad tik jāizvēlās, pie kā es palikšu, mājās pavadīšanas vai triekšanas griestos.
āwesome dāvanas dabūju, atklāju, ka ir cilvēki, kuriem ir svarīgi, cilvēki, kuri satraucās, laikam jau ir labi, vai tad nē?

Dzīve paiet vienā mirklī, mēs to varam padarīt vēl neskaidrāku, ja vēlamies.
Pat ja nevēlamies, dažreiz tā ir labāk.

Pēcsvētku noskaņojums.

Esmu iekodusies debešķīgā melleņu maizītē un izjūtu māsas vakardienas vārda dienas atskaņu labumus.
Vieni svētki pagājuši, bet nākamajiem negatavojos, lai gan sestdien ir MANA diena, jo tad esmu lielā dzimšanas dienas gaviļniece, palieku veca un kašķīga.
Piektdien un sestdien biju miss nepieejamā, lai gan nekad tāda neesmu gribējusi būt, tādēļ sēdēju un iekšēji situ sevi par tām tūkstots paranojām, kas man neļauj atbrīvoties un vienkārši beidzot kaut ko arī izbaudīt, jo šis darbības vārds man ir svešs.
Pārāk ilgi visi mani atstāja vienu, nedēļas sākumā cilvēki, kurus satiku, šķita iedomāti, nereāli. Tādēļ arī manī ir ieviesusies sajūta par noslēgšanos no pasaules būtības.
Vakar mans draugs un acuraugs atgriezās pēc 3 nedēļu prombūtnes, tas piejauca sirds juškai nedaudz cukura, jo ir jauki savējo dabūt atpakaļ. Bet mēģinot būt pēc iespējas priecīgākai viņas acīs, es dūru sevi iekšēji, bet labi, ka mājas ballīte liedza kropļot uztveri, gan tieši, gan pārnesti.
Dzimšanas diena būs vientuļa, pareizāk sakot tik vientuļa, cik es to pati pataisīšu un, zinot mani, tā notiks. Intriģē mani fakts par to, kurš tad nu atcerēsies, beigās attapšos, ka neviens.
Pienāks sestdiena, aizies sestdiena un 22.augustā es domāšu, ka man ir jāgaida vēl 365 dienas, lai uzlabotu noskaņojumu.
So.. Life sucks, bet neko jaunu jau neesmu paziņojusi.

Realitātes telošana savam priekam.

Pēdējo divu nedēļu laikā es diezgan dīvaini uzvedos, tā it kā konstanti būtu apdolbījusies.
Lai gan šīs nedēļas ir bijušas divas grūtākās nedēļas, kādas man liekas, man ir bijis jāpiedzīvo.
Es vienkārši sāku redzēt cauri savai pretreakcijai, notēlot visiem, ka viss ir baigi labi. Katra teikuma beigās pielikt to maģisko :"Bet man taču viss ir kārtībā."
Rīt aiziešu pie viedās un varbūt beidzot sapratīšu, kā pati īsti jūtos par šo visu situāciju, kas manā dzīvē notiek.
Bet nekas, vakars izvērtīsies labs, jo visi ir prom no dzīvokļa, un draugs alus mani atbalsta grūtā brīdī ;)

Saplīsuša spoguļa gabaliņu lietus.

Jā, šodien mana pasaule sagrūst pār mani...
Vakar uzzināju, ka mums ir jāpamet mūsu dzīvoklis, tas bija zināms, bet vēljoprojām nepatīkams šoks. Es nevienam neprasīju, lai man to paziņo, jo tik ļoti biju centusies no tā izvairīties. Riebjas tā nestabilitātes sajūta, jo šī bija vieta, ko es vistuvāk varētu nodēvēt par mājām, un tagad tas tiek atņemts, kaut kādā ziņā. Jā, es zinu, ka es uzņemu lietas čut, čut par slimīgu, bet, cik zinu, man uz to ir tiesības.
Kaspariņš vakar pajautāja man to dziļdomīgo jautājumu, ko senāk bija uzdevusi Ilze :"Kāpēc tu vēljoprojām ej pie viedās tantes? " Lai gan saku, ka man tas ir vajadzīgs un, ka tas ir normāli, ka es turpinu to darīt, bet, bet, bet, vai vajag?
Vienā mirklī es attapos, ka pati māku no sevis slēpt to, ko patiesībā domāju, tā kā ticiet man, šis jautājums man liek apdomāt situāciju. Kad es vienkārši iedomājos, ka eju pie viedās tantes jau gadu un 4 mēnešus, paliek tā dīvaini, jo tur tiešām izpaužas manas dzīves ikdienas laika relativitāte.
Vismaz vakar aizbraucu nopeldēties. Jāsaka godīgi, veco klases čaļu kompānija bija vienkārši awesome vakara kompānija. Bija patīkami paārdīties pa H2O, lai arī cik ļoti es mēģinātu pierādīt, ka man viss ir noriebies un esmu dziļi nelaimīga. Priecāties citu klātbūtnē manā uztverē ir grūtākā lieta, ko iemācīties.
Protams, jā, ha, ha, ha, es mācīšos teologos. Es tādā veidā norakstu savu dzīvi un mani draugi smejas par mani. Jo vairāk viņi smejas, jo lielāka spītība.. Bet nu jā, pelde bija laba.

P.S.Black Keys-Keep me

Laika relativitāte.

Patīk tās dienas, kad no rīta tu esi pabijis otrā Latvijas malā, bet 2 stundu laikā esi atpakaļ Rīgas smacīgi nāvējošajā un tik mīļajā vidē.
Rīta slapjais cēliens, ar vienu kāju Jūrkalnes lietus mākonī, ar otru Rīgā.
Jo ceļš bija grūts, pārkāpt savām iedomu bailēm, dzīt lamzakus, ar dzīvi neapmierinātos smago automobīļu šoferus, kas kutināja manus nervus.
Laime pilnīga, ka Rīgā ir kāds, kurš  saprot, ka  man ir vajadzīga  All Cappuccino  terapija.  Cik  daudzas reizes Ilze nav glābusi mani šonedēļ, žetons viņai, jo viņa ir tiešām awesome ;)
Patiesībā  mani viņai bija šodien jāglābj divreiz.
Esmu draugs, kas bieži uzrodas uz durvju sliekšņa un par to, ka mani vēl kāds priecājas redzēt, brīnos, ar prieku sirdī, bet brīnos.
Gara diena, bez īstiem notikumiem, jo viss bija miera stāvoklī, nekādu izmaiņu, nekādu lēcienu nākotnē, tāpat kā parasti.
Man ir viss, bet jūtos tā, it kā nebūtu nekā.

P.S.mans tuvākais cilvēks, kurš ir laimīgā plezīrā, ir telefoniski nesasniedzams. Laikam samsung nebija rēķinājies ar suņu zobiem...