Skrien!!!
Nemēģini apstāties!
Pat ja es vēlētos, man tas nesanāktu.
Dienas iet, ir notikumi, ir pieredze.
Uij, pieredze.
Kā man nepatīk šis vārds.
Ir cilvēki gadiem vecāki par mani, kas man ir mēģinājuši ieskaidrot, ka nekas man nesanāk, jo man nav pieredzes. Sāpīgas sajūtas par to, bet nu ko.
Mēs jau par to nedomājam.
Alkohols ir un būs uz galda. Mirkļos, kad tu ielaidies, palaidies un aizlaidies.
Es visu taču izdarīju pareizi, vai ne?
Pirms divām dienām es izlaidu savu dēmonu ārā.
Man, protams, ir žēl par to.
Protams, tas liek man aizdomāties.
No divām koka gala pusēm.
Pirmkārt, nekas nav pazudis, viss vēl skaisti sēž manās iekšās un gaida, kad varēs manifestēties. Jā, šo vārdu man patīk izmantot.
Otrkārt, es esmu lieliska ikdienā, jo es māku to visu noslēpt.
Tā nav pilnvērtīgi lieta, ar ko lepoties, bet uz to pusi jau iet.
Tikai izrādās, ka es pēkšņi sāku pievilt cilvēkus. Vistuvākos no viņiem.
Ko, ko, ko es izdarīju savādāk?
Ko es izdarīju?
Kāpēc man ir jājūtas kā noziegumu izdarījušai?
Es mācos un ar uzlabojumiem jau māku vairāk paturēt pie sevis.
Bet tik ļoti viegli var just to, ka ir ir ir ir ir ir ir par par par par daudz...
Norīšu es to krupi.
Rīt tāpat būšu skolā, jo citu variantu neesmu sev devusi.
Kur palika mana domāšana?
Kur paliku es?
Ko tad tā? tepat jau esmu.
Uzmanieties, gan jau man sanāks jums klusām pielavīties.
Un jūs nemaz to napamanīsiet! ;)
