Sačakarētu fantāziju varā.

Divas dienas izgudroju savu nākotni, padarīju sevi laimīgu un tad visu sačakarēju.
Tik sen nebiju viena  veģitējusi visu dienu pie tv, sajutos tik nežēlīgi nožēlojama, jo sapratu, ka ir prom. Cilvēki ir aizbraukuši, visi lēnā garā sāk savu jauno dzīves posmu. Un manējais jau atnāks, tāpat kā mans zārks. Tas jau nu atnāks un aiznesīs mani atpakaļgaitā.
Mani biedē manis pašas uzliktais spiediens. Jo pēdējā laikā esmu sapratusi, ka esmu ar pēdējiem spēkiem sapisusi skaistāko jaunības laiku un man vēl ir atvēlēti apmēram divi gadi, kuros to visu atgūt. Es neteikšu, ka man izdosies, es neprasīšu jums vai man izdosies(jo beidzot pašai par savām vēlmēm jāsaprotās), tādēļ neteikšu neko. Es ceru neapsisties, es ceru sevi atbrīvot, kā putnu(lame), kā rēcošu lauvu(vēl lameāk), bet jā, jo, kas ir zem manas čaulas, man nav ne mazākās nojausmas.

Gaidīju redzēt bildes, jo galvenais ir stailot un izrādīties- not that bad, ir izdevies radīt ballīti.
Un, un, un īstenībā cepjos jau tikai es, visiem pārējiem ir dziļi vienalga.
Es atkal cerēju, ka ir lučše, bet es atkal ceru, ka šī sajūta paies, atnāks vīkends un būs notikumi, atnāks skola un būs atslēdziens. Vai jūs brauktu ar mani uz Tibetu?
...Ja tikai pati es būtu gatava to darīt, bet jo vairāk es nodzeršu savu prātu, jo vairāk viedā tante to izskalos ar calgonit, jo lielāka iespēja, ka savus sapņus es piepildīšu.
Lūdzu, lai pāriet, lai pāriet, lai nenāk atpakaļ, lai salasa margrietiņas un pazūd zelta pļavā.

Atēna, Spulgace dieve, pildi manus plakstus ar miegu.

Jā, es vakarnakt pievērsos grieķu dievību pielūgšanai, jo man vajadzēja atslēgties. Vot par spīti pamodos pēc četrām stundām un nevarēju vairs aizmigt. Ai, domas, domas, domas.
"Cerība mirst pēdējā"
Es gribu, lai viņa aizrijās, atšķīst pret asfaltu un asiņaini mirst.
Jā, šorīt ir sāpīte, nē, sāpe. Tāda trekna un liela. Vakar nevajadzēja iet, jo izdarītas/neizdarītas lietas ir neforši nožēlot.
Es sēdēju uz dīvāniņa un ik pa mirklim vnk nazis iekšās, tā sajūta ir nožēlojami tizla. Nū man sāp, sāp tas, ka Ilzei ir taisnība, sāp tas, ka viņa brauks prom.
Mana dvēsele pašlaik kauc pie datora ekrāna, tas ir jau rīt!!! Man pohuj kā būs ar mani, bet Ilzei es novēlu to sirdi plosošo, skaisto dzīvi, kādu viņas dvēselei kārojas, jo viņa to ir pelnījusi.
Mani gaida sīrious talks ar viedo tanti, tas ir man neuzvarams karš, bet viņa priecāsies, ka es pacīnīšos.
Un, protams, mtv  laiž tuc, tuc, tūūc, lai būtu sick, sick, sīīck atmiņas par vakardienu.
No labās puses vismaz dzimšanas dienas sagremošana tagad ir pāri, jo ir cits par, ko domāt.
Es negribu, es vnk negribu vairāk domāt, ļaujiet man pagulēt, ļaujiet atslēgties, vienkārši nedomāt, necepties, nejusties tizli par savu eksistenci.
Esmu mierā ar jums tur, kur jūs esiet un kādi esiet, live in peace.

Tukšums bezdibeņa dibenā.

Nav jau kam beigties, ja nekas nav sācies.
Negribās braukt 250 km prom no Rīgas, jo bail no likteņa pirksta, ka kaut kas noteikti notiksies bez manis [kā tad] :D
Bet mammai ir dzimšanas diena un mēs svinām, vēljoprojām, jo tas ir tas, ko mēs daram. Vai nu svinam, vai nu nodzeram svinības, tā kā pirmais topošais kurss varētu būt šķidrumu pildīts :D
šonedēļ es centīšos būt YES women, jo, ja mani aicinās, es iešu, jums ir iespējamība ;)

Ir, ir, ko sagremot..

Bija man dzimšanas diena. O jā.
Ar ko lai labāk sāk?
Bija daudz alkohola, bija liels reibonis, bija visvisādi notikumi.
Vakar vakars bija dīvains, jo nebiju gatava satikt savu bērnībdienu mīlestību. Mēs abi stulbi smaidījām un nezinājām, ko teikt. Un tā arī neko īsti nepateicām. Bet tas skatiens, ticu, ka manā sejā bija tieši tāds pats. Un 5 minūtēs viņš bija pamanījis, uzzinājis par manu uztveri.
Jā, bet piektdiena bija vēl trakāka. Iereibu, sabesījos. Ilze šajā vīkendā man spļāva sejā patiesību, žetons viņai. Mīļā, tas sāpēja, bet sāpēja vairāk tas, ka tā bija patiesība.
"BEIDZ DZĪVOT SAVU DZĪVI PRIEKŠ VECĀKIEM UN VIEDĀS TANTES!"
Tas bija WTF vakars.
Šoti pieviļ pēdējā laikā. Un tad jau nāca čomi ar "daudz baltu dieniņu" +edžus :D. Tā arī mani aizvilka pie rociņas līdz priekam. Biju pārsteigta, ieraugot, ka mani grasās celt gaisā bāra vidū. Kad apsēdos, pavēros augšup un padomāju, ka nebūs labi. Tā arī mani trīs labākie draugi uztaisīja lielāko feilu "prieka" vēsturē un ietrieca mani griestu stenderī.
Auč, puns, puns, puns, sāp, sāp, sāp.
Dabūju no jaunā bārmeņa mierinājuma kokteili, alkohols palīdz.
Hell yeah, esmu fiziski traumēta/arī emocionāli.
Tagad tik jāizvēlās, pie kā es palikšu, mājās pavadīšanas vai triekšanas griestos.
āwesome dāvanas dabūju, atklāju, ka ir cilvēki, kuriem ir svarīgi, cilvēki, kuri satraucās, laikam jau ir labi, vai tad nē?

Dzīve paiet vienā mirklī, mēs to varam padarīt vēl neskaidrāku, ja vēlamies.
Pat ja nevēlamies, dažreiz tā ir labāk.

Pēcsvētku noskaņojums.

Esmu iekodusies debešķīgā melleņu maizītē un izjūtu māsas vakardienas vārda dienas atskaņu labumus.
Vieni svētki pagājuši, bet nākamajiem negatavojos, lai gan sestdien ir MANA diena, jo tad esmu lielā dzimšanas dienas gaviļniece, palieku veca un kašķīga.
Piektdien un sestdien biju miss nepieejamā, lai gan nekad tāda neesmu gribējusi būt, tādēļ sēdēju un iekšēji situ sevi par tām tūkstots paranojām, kas man neļauj atbrīvoties un vienkārši beidzot kaut ko arī izbaudīt, jo šis darbības vārds man ir svešs.
Pārāk ilgi visi mani atstāja vienu, nedēļas sākumā cilvēki, kurus satiku, šķita iedomāti, nereāli. Tādēļ arī manī ir ieviesusies sajūta par noslēgšanos no pasaules būtības.
Vakar mans draugs un acuraugs atgriezās pēc 3 nedēļu prombūtnes, tas piejauca sirds juškai nedaudz cukura, jo ir jauki savējo dabūt atpakaļ. Bet mēģinot būt pēc iespējas priecīgākai viņas acīs, es dūru sevi iekšēji, bet labi, ka mājas ballīte liedza kropļot uztveri, gan tieši, gan pārnesti.
Dzimšanas diena būs vientuļa, pareizāk sakot tik vientuļa, cik es to pati pataisīšu un, zinot mani, tā notiks. Intriģē mani fakts par to, kurš tad nu atcerēsies, beigās attapšos, ka neviens.
Pienāks sestdiena, aizies sestdiena un 22.augustā es domāšu, ka man ir jāgaida vēl 365 dienas, lai uzlabotu noskaņojumu.
So.. Life sucks, bet neko jaunu jau neesmu paziņojusi.

Realitātes telošana savam priekam.

Pēdējo divu nedēļu laikā es diezgan dīvaini uzvedos, tā it kā konstanti būtu apdolbījusies.
Lai gan šīs nedēļas ir bijušas divas grūtākās nedēļas, kādas man liekas, man ir bijis jāpiedzīvo.
Es vienkārši sāku redzēt cauri savai pretreakcijai, notēlot visiem, ka viss ir baigi labi. Katra teikuma beigās pielikt to maģisko :"Bet man taču viss ir kārtībā."
Rīt aiziešu pie viedās un varbūt beidzot sapratīšu, kā pati īsti jūtos par šo visu situāciju, kas manā dzīvē notiek.
Bet nekas, vakars izvērtīsies labs, jo visi ir prom no dzīvokļa, un draugs alus mani atbalsta grūtā brīdī ;)

Saplīsuša spoguļa gabaliņu lietus.

Jā, šodien mana pasaule sagrūst pār mani...
Vakar uzzināju, ka mums ir jāpamet mūsu dzīvoklis, tas bija zināms, bet vēljoprojām nepatīkams šoks. Es nevienam neprasīju, lai man to paziņo, jo tik ļoti biju centusies no tā izvairīties. Riebjas tā nestabilitātes sajūta, jo šī bija vieta, ko es vistuvāk varētu nodēvēt par mājām, un tagad tas tiek atņemts, kaut kādā ziņā. Jā, es zinu, ka es uzņemu lietas čut, čut par slimīgu, bet, cik zinu, man uz to ir tiesības.
Kaspariņš vakar pajautāja man to dziļdomīgo jautājumu, ko senāk bija uzdevusi Ilze :"Kāpēc tu vēljoprojām ej pie viedās tantes? " Lai gan saku, ka man tas ir vajadzīgs un, ka tas ir normāli, ka es turpinu to darīt, bet, bet, bet, vai vajag?
Vienā mirklī es attapos, ka pati māku no sevis slēpt to, ko patiesībā domāju, tā kā ticiet man, šis jautājums man liek apdomāt situāciju. Kad es vienkārši iedomājos, ka eju pie viedās tantes jau gadu un 4 mēnešus, paliek tā dīvaini, jo tur tiešām izpaužas manas dzīves ikdienas laika relativitāte.
Vismaz vakar aizbraucu nopeldēties. Jāsaka godīgi, veco klases čaļu kompānija bija vienkārši awesome vakara kompānija. Bija patīkami paārdīties pa H2O, lai arī cik ļoti es mēģinātu pierādīt, ka man viss ir noriebies un esmu dziļi nelaimīga. Priecāties citu klātbūtnē manā uztverē ir grūtākā lieta, ko iemācīties.
Protams, jā, ha, ha, ha, es mācīšos teologos. Es tādā veidā norakstu savu dzīvi un mani draugi smejas par mani. Jo vairāk viņi smejas, jo lielāka spītība.. Bet nu jā, pelde bija laba.

P.S.Black Keys-Keep me

Laika relativitāte.

Patīk tās dienas, kad no rīta tu esi pabijis otrā Latvijas malā, bet 2 stundu laikā esi atpakaļ Rīgas smacīgi nāvējošajā un tik mīļajā vidē.
Rīta slapjais cēliens, ar vienu kāju Jūrkalnes lietus mākonī, ar otru Rīgā.
Jo ceļš bija grūts, pārkāpt savām iedomu bailēm, dzīt lamzakus, ar dzīvi neapmierinātos smago automobīļu šoferus, kas kutināja manus nervus.
Laime pilnīga, ka Rīgā ir kāds, kurš  saprot, ka  man ir vajadzīga  All Cappuccino  terapija.  Cik  daudzas reizes Ilze nav glābusi mani šonedēļ, žetons viņai, jo viņa ir tiešām awesome ;)
Patiesībā  mani viņai bija šodien jāglābj divreiz.
Esmu draugs, kas bieži uzrodas uz durvju sliekšņa un par to, ka mani vēl kāds priecājas redzēt, brīnos, ar prieku sirdī, bet brīnos.
Gara diena, bez īstiem notikumiem, jo viss bija miera stāvoklī, nekādu izmaiņu, nekādu lēcienu nākotnē, tāpat kā parasti.
Man ir viss, bet jūtos tā, it kā nebūtu nekā.

P.S.mans tuvākais cilvēks, kurš ir laimīgā plezīrā, ir telefoniski nesasniedzams. Laikam samsung nebija rēķinājies ar suņu zobiem...