... ka sevis sarakstītās lietas nevajag pārlasīt, jo tapušas ne īpaši pozitīvu emociju uzplūdumā.
Es tam nepiekrītu.
To lasot ir skaisti vērot, cik ļoti tu esi audzis, kā tavs domāšanas veids ir mainījies, kā depresija sūcas cauri pāris uzskribelētiem teikumiem. Bet tā piesātinātā emociju gamma! Jā, lielākoties tur baudāma nav nekā, bet ja nu gadījumā kaut kas tiek līdz "normāli" atzīmei, sāpe laužas uz āru. Tāpēc varbūt es atļaušos dīvainā kārtā kaut ko no savas mini daiļrades [pareizāk sakot domu gājuma] atklāt :
Es vēroju savu atspulgu stiklā. Tas bija tikpat blāvs, cik tas īstenībā ir.
Dzīve ir viena vienīga cenšanās. Priekš sevis, priekš citiem, priekš Dieva, bet visā visumā tu mocies līdz tu saņem mocību Grand Finale- savu nāvi.
Mēs visi esam blāvi kādam. Noteiktai grupai svarīgi, citai- relatīvi, jo ir kāds vienmēr vēl svarīgāks.
Uz katra stūra ir kāds svarīgs, bet īstenībā mēs visi esam tikai blāvi atspīdumi stiklā.
Bet mēs to redzam tikai naktī, jo dienā mūsu nav vispār. Jo tikai naktīs cilvēki raud, bļauj, strīdās. Dienā tā nevar.
Pacelsim glāzes draugi, jo mēs esam alkoholiķi, kas ir atkarīgi no atkarībām.
Pacelsim glāzes par mūsu blāvumu.
Draugi, pacelsim glāzes un iedegsimies.
Draugi?
Jo viens ir mans atspulgs stiklā, jo viena es.
[29.10.10.]
piektdiena, 2011. gada 26. augusts
pirmdiena, 2011. gada 15. augusts
Nu piedodiet!
Tas visiem ir jau sen zināms stāsts, ka man ļoti patīk atvainoties- par lietām, kas nekad nenotika vai nenotiks, par lietām pie kā neviens nav vainīgs, par lietām, kas nevienu neskar.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.
Piedod!
Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.
Piedod!
Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.
Piedod!
Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.
Piedod!
Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.
Piedod!
Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.
Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.
Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.
Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.
Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.
Piedod!
Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.
Piedod!
Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.
Piedod!
Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.
Piedod!
Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.
Piedod!
Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.
Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.
Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.
Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.
Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.
piektdiena, 2011. gada 12. augusts
It's been a long time since that rock'n'roll !
Vasara aizskrēja, kaut gan paliekas vēl virmo gaisā.
Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.
Tā kā pirmdienas vajag nosvinēt un vēl par to, ka mēs tā darām, mums galīgi nav jākaunējas.
Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.
Abonēt:
Ziņas (Atom)