Kaut kā ātri viss gāja uz priekšu, vēl joprojām iet.
Bet esmu apstulbusi kaut kur pusceļā.
Un tā pamatīgi.
Bet ir laba apziņa, ka ir ceļš uz kaut kurieni, tur, kur ir vienalga.
Un tas ceļš ir manas izvēles opcijās un tas ir manās spēju robežās tur aiziet.
Ir apstulbums, par visu.
Un nez kāpēc visam cauri vijas nežēlīgā, melīgā manas dzīves draudzene-Ironija.
vot neiet prom maita. Kur biju, tur esmu, kur būšu, tur būšu.
Bet tagad vajag sevi atmaskot. Kad gatavojos nebūt egoists, tas ir vienīgais cilvēks, kurš man pašlaik kkur ir jānovieto, kaut kur jāiestarpina, kaut kur jānoparko.
Bet nu bāc, visi plači pilni, un es te tā tizli braukājos, pa tiem slidenākajiem ceļiem.
Un es atvainojos, ka tik ironiski tizli runāju caur puķēm.
Bet es esmu taču parasts cilvēks (btw, kas iesāpina), kuram ir vēlme pārlekt pāri savam augumam.
Nu kā man tā gadījās?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru