Es uzrakstīju māsai vēstuli, rakstīju un domāju, ka pietrūkst. Cik tad ilgi var sev tās acis aizmālēt? Bet kamēr tas nenāk uz āru, tas vēljoprojām ir mans noslēpums.
Es atkal pieslēdzos mūzikai, sava enerģijas deva pāris dienām ar to ir uzpildīta. Jo biju iztukšota... Un jo vairāk centos tāda nebūt citu acīs, jo vairāk es iztukšojos. Bet es izdarīju visu, ko no manis prasīja, tādēļ arī biju pelnījusi sevi šodien palutināt.
Tā dīvaini, ka rīt jāiet pie viedās tantes, viņai paziņot, ka tas, kas visvairāk nosloga manas domas ir viņa. Varbūt viņas pašapziņa celsies, muah, paspēju tikai noklepoties par šo teikumu. Viņa ir the most mistēriskākais un visumu iemosojošākais cilvēks manā dzīves ikdienā.
Pirmdien vajadzēja/nevajadzēja iereibt/sadzerties. Bija labi, bija dīvaini, bija interesanti, lai vai kā bija. Un visā visumā laikam jau labi, ka bija. Vismaz bija jā, kuru nevajag nožēlot, cik esmu mācījusies no saviem līdzgaitniekiem.
Mēs visi tādi rudenī iegrimuši, kaut gan rudens depresija mani nav sasniegusi, vismaz ne man redzamā veidā. Visi ir kaut kur ierakušies, paši savā rudenī, savā rudens grāmatā, savā rudens tējā, rudens rudenī. Jo lietus mūs tur katru savā rudens dīvānā pie sava rudens televizora. Un tā nu mēs visi rudeņojam. Cik skaisti būtu aizbraukt kaut kur un parudeņot kopā.
Katrs ir individuāls rudens egoists. Bet tomēr, šī ir dziesma, kas raksturo un apgaismo, uzliesmo mūs līdz pareizi vajadzīgajam rudens enerģijas līmenim.
Vai parudeņosi kopā ar mani?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru