Pazūd vēlme socializēties. tas ir tas, ko šajā svētdienā vēlējos par sevi uzzināt. Ir taisnība, ka mani vairs nedrīskst vienu laist ballēties. Tā kā home sweet home uz mistiski pārdomājošu periodu.
Nav tā, kā gribētos.
Bet jebkurā gadījumā ir Fucked up..
Ir pārāk liels, konstants miers.
Bet, ja sāksies unstable periods, tad tas atkal nebūs labi.
Tāpēc jāpaciešās, un jāsamierinās ar mieru.
Tikai ir tāda vēlme dažreiz neredzēt acīmredzamo, dažreiz neiztulkot cilvēku ķermeņu valodas, dažreiz neizanalizēt viņu pagātnes problēmas.
Ir vēlme atslēgties, mūzika mini palīgroka šajā jautājumā.
So, dziesma svētdienas dienai:
http://www.youtube.com/watch?v=mvOiFmjExx4&feature=related
Piektdien izjutu kko tādu, ko nekad nebiju pieredzējusi.
Bet no visa mums ir jāuzmanās, ka tik savu spoguli kaut kur neieraugi, kā rēgu, kas paslīd tev garām.
Ievilksim dziļāk cigarešu dūmus un apslāpēsim kairinošās iedomu liesmas.
Realitāte ir tā, kur mēs parasti attopjamies, kur mēs dabūjam pļauku sejā.
Kad mēs izaugsim, kad, kad, kad?
Bet kāpēc man neļauj paturēt bērnību vai arī fry thoroughly (sacepties) par nākotni?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru