Auč, tas bija nāstīgi sāpīgi vērot, un tikai vērot, to kā cilvēkam ir paņemta skausta āda un tai cauri urbj adatu. atkārtošos: Auč!
Ilze ir prom, again. Ar katru reizi īstenībā paliek vieglāk, bet nu ne jau tā, ka mazāk pietrūkst. Vienkārši ir saprotamāks fakts, ka mēs katra esam kaut kur citur, ka kādam kādreiz ir jābrauc atpakaļ un, ka viņa nevar mani glābt. Jo mani vairs nav jāglābj. Bet Ilze, tu zini, ka gaidu tevi jau atpakaļ, jau ar tavu viedokli un bik paciet vel mani un es kļūšu beidzot par tavu viedo tanti, not the other way round.
Vai esat apdomājuši, cik bieži jūs šoziem esat dzirdējuši iestrēgušu mašīnu kaucošās riepas? To iesprūdušo cilvēku saucienus, viņi netiek prom no ierastās ielas, dzīves, notikumiem. Mēs visi esam kaut kur tik ļoti iesprūduši. Viss jau būtu kārtībā, jo mēs jau priecājamies, kad tiekam ārā, bet
cik tad ilgi tas notiek?
Cik ilgi tu vari noturēt savu laimes sajūtu,
sajūtu, ka es izrāvies, norāvies, izšmaucis,
un cik no tā visa tevi vispār dara laimīgu?
[Domājot par to, guļot uz viesistabas grīdas]
Vnk jāļauj tumsai tevi apņemt, jāļauj komforta zonai atpūsties, ik pa laikam, un nevajag kautrēties beidzot step up un ļaut sevi iepazīt.
So, this is my hello.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru