Ilze pazuda.
Kaut gan no mūsu izdomātās virtuālās pasaules, bet tās trīsas iekšās neizpalika.
Ar to es arī viņai paspiežu iedomātu roku, jo labi, ka zinu, ka viņa ir priecīga.
Well, i fucked up.
I wish, ka es būtu blackout pavēlniece.
Bet visā visumā, būs neforši kādu laiciņu. Neforši neredzēt, ka tas laiciņš beigsies.
Bet kūkas virskārta man turas diezgan pozitīvi smaidīgi. Es cenšos, savējie sapratīs.
Un ņemot atkal no otra gala, wtf nekas jau nav noticis.
Esmu sava prāta iesprostota (HELP).
Bet es cīnīšos līdz pēdējam un gan jau vienu dienu es atradīšu izeju. Un es varēšu citus cilvēkus uzklausīt un nedomāt, ka mani tas emocionāli ietekmē.
Es esmu tajā straumē apstājusies un sapratusi, ka kaut kas ir jāmaina ar mani. Es jau esmu unikāla ar to.
Tikai nepārprotiet, visiem patīk pārspīlēt.
un daži cilvēki vnk ir kretīni, tas ir jāpieņem. Kāds katrs ir, tam ar tādu jādzīvo.
paspiežu roku atpakaļ.
AtbildētDzēstvakar mediju socioloģijas lekcijā sapratu, ka man, kā topošajai žurnālistei, ir jāpārstāj publicēt sava dzīve internetā (atā, twitteri, atā, mana parodija par blogu) un vairāk jāraugās, kas notiek apkārt, reālajā realitātē, nevis virtuālajā.
bet apsolu acis iemest arī šad un tad šeit.