Vienā dienā trīs no četriem mokošajiem akadēmiskajiem darbiem tika izsvītroti no
"obligāti izdarāmo" lietu saraksta. Lai vai kā, galīgi neticās. Neticās, ka tagad var uzelpot, ka tagad var papriecāties. Uz mirklīti gan, bet var, nu tagad tač var!
Šodien pie alus kausa spriedelējām par Jēzu. Teologi ieņem lēnā garā savu lielo lomu, kā tam arī vajadzēja notikt. Bet spriedelēt bija tik vienkārši. Ne jau tā, ka informācija vai sapratne par to būtu vienkārša. bet gan sajūta. Sajūta, ka ir vienkārši un bez aizspriedumiem iespēja aprunāties ar kursabiedriem.
Un tā mana diena pagāja ar šī vīra dzīvi, iespējams, vairāk nekā ar savējo. Tāpēc jau vasara šķiet tik fascinējoša. Visu studiju gadu dzīve tiek veltīta citiem cilvēciņiem un Cilvēkiem, bet tad nāk Jūrkalne. Tā nepiespiestā esamība ar sevi. Tā vērošana, ka nekā nedarīšana nevilksies mūžīgi.
Un vakara stāstiņš tiek pabeigts ar krēmveidīgu, zemenīgu dzērienu.
Lejiet, draugi, sev glāzē šampanieti un priecājieties!
Jā, šodien es esmu tā, kas sev iestāsta, ka man vairs nav par ko justies vainīgai, jo pašlaik vajadzīgais ir nodarīts, bet lejiet un apzinieties, ka arī jums būs šāda diena.
Ai, cik skaisti būs, kad mēs visi kopīgi vienu dienu vienkārši spriedelēsim!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru