Vīns plus kola.

Un tā mēs šeit sēžam. Tāpat vien sēžam- dzerot, pīpējot, rakstot dzeju, kas nevienam netiks atklāta.
Cik maģiska var būt sajūta, ka ir pieradums, ka neapnīk. Cik dīvaini, pavadot laiku degradējoši, mēs jūtamies vislabāk.
Bet vai tad to nesauc par moderno pasauli?
Mēs esam iekārtoti, lai kalpotu esošajam laikmetam.
Mēs esam iekāroti kādas mājas interjerā.
Galvenais, lai tas vismaz būtu gaumīgs.
Gribās, gribās jau kaut ko. Tikai problēma parādās mirklī, kad ir piedāvājum, iespēja.
Vai tad mēs saprotam, ko tad īsti vajag?
Vai tad vispār ir kādreizz saprasts, ko tad vajag?
uij, kā es priecājos.
iekšēji, protams.
Bet Ilze ir šeit. Ir lietas, no kā es baidos, bet lai vai kā.
Mēs būsim pilnīgas idiotes, ja šito sačakarēsim.