Tas visiem ir jau sen zināms stāsts, ka man ļoti patīk atvainoties- par lietām, kas nekad nenotika vai nenotiks, par lietām pie kā neviens nav vainīgs, par lietām, kas nevienu neskar.
Tāpēc jā, šodien es gribētu to izdarīt vēlreiz.
Piedod!
Tā nu es jūtos pirmdienās ar savu nerimstošo vainas sajūtu par kaut ko. Jo tiem, kam tiešām ir jāatvainojas, sen jau ir izdarīts.
Laikam gribas atvainoties par vīkendu. Sev un iespējams kādam citam neredzamam spēkam. Atvainoties, ka tas iet uz traku ievirzi, ka tas ir ļoti tuvu pilnīgai nolaidībai un aizmirstībai. Laikam atkal ir pienākusi pirmdiena un es sevi novietoju savā tiesas priekšā.
Diemžēl attiecībā pret sevi esmu niknākais and the most cranky tiesnesis.
Piedod!
Un atkal es nonāku pie vēlmes bļaut, ka tā bija mana vaina, tikai un vienīgi mana vaina, ļaujiet man sevi iekaustīt par to, ļaujiet man ārdīties, bet tā bija mana vaina.
Mans viestētis reiz teica, ka "vaina" nav lieta, ko var raksturot, vai kas tev var piederēt.
Mierīgākajam cilvēkam pasaulē lieliski izdevās mierināt citus.
Piedod!
Ka tikai tagad es pieslēdzos mini mācību ievirzei. Piedod zilā grāmatiņa, ka nepaņēmu tevi rokās pirms diviem mēnešiem. Bet mums ir vēl laiks sadraudzēties. Prieks, ka es vispār varu apjēgt skolas tuvošanos.
Piedod!
Cilvēki, kuri redzēja manu smieklīgi dīvaini depresīvi pozitīvo daļu. Viss ir kārtībā, bet pāris teikumus labprātāk izlaidīsim no apgrozījuma. Vasara bija lieliska, es nesūdzos. Un katram vasaras elementam ir kristiska nozīme. To vienmēr atcerieties, man bija svarīgs katrs mirklis, katrs teikums. Es neesmu pilnīgs atmiņas maniaks, bet es mēdzu pārsteidzoši daudz ko atcerēties.
Piedod!
Piedod mammu, Piedod, ka es pakritu, piedod, ka es nedaudz aizšmaucu prom no pēdējā cēliena, lai ieēstu čīzīti maķītī, vai uzpīpētu ar drauģeļiem.
Piedod, ka es arī dusmojos reizēm. Lai ko man cilvēki ieteiktu, tā ir un būs labāk, ja ģimenē manu dusmu nebūs. Mēs skaisti mākam dalīties ar pārējo dusmām.
Piedod, bet es ar tevi neizsakāmi lepojos un centīšos darīt visu, lai tu vari lepoties ar mani.
Piedod māsa, ka es lieku tev vilties. Varbūt tu nemaz tā nedomā, bet tavs balss tonis ļoti bieži par to liecina. Es cenšos! Tu esi pelnījusi labāko attieksmi no manis, jo apjēdzu savu čakarēšanas vēsturiskos notikumus. Tā kā mās, vai nu pa īstam pasaki, kas uz sirds vai arī talk more positive.
Lūk, es pārprotu. Es pārprotu jūsu domas, jūsu balss toņus, jūsu uztveri. Visbiežāk es lietas uztveru par burtisku, par nopietnu.
Bet, nē, šis nav apvainojums, es vairs neesmu aizvainota. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi un īstenībā tas jau arī ir tas visskaistākais. Bet es gribu, lai man vairs nesāp. Ne viss darbs, bet maza daļiņa ir arī jūsu rokās.
Parunāsim atklātāk, tiešāk, lai mēs nepārprotam, lai mēs nepārdomājamies, lai mēs neierobežojamies.
Labrīt visiem, jūtams, ka kaut kāda daļa ir izlikta uz iedomātas lapas.
21. gs. ironija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru