Nav jau tā, ka viss jau ir beidzies, tāpēc arī nesatraucies.
Man patīk tā sajūta, ka dzimšanas dienai nav uzlikts tas lielais spiediens, jo es šovasar paspēju jau iztrakoties.
Āh, tā egoistiski, bet es varu ar sevi šovasar lepoties.
Tā jušana, ka mūris kaut kad tomēr varbūt arī pazudīs.
Laikam vienīgais, ko man šajos piecos gados vajadzēja bija cerība.
Un kad tā atnāca, bija jāiemācās tai ļauties.
Un to es mācos, beidzot nebaidīties izfeilot.
Lauku šarms mani noveda interesantā eiforijā, kurai es nebūt nepretojos.
Gandrīz likās, ka tas kas izdarīts tur, paliks tur.
Kaut gan nepārprotiet mani.
Te netiek runāts par kaut kādām fucked up lietām, bet vienkārši par kaut ko tālu, bet notikušu.
Par sadziedāšanām Liepājā, par pārgājienu, kur paliec viens ar sevi un vēro no malas, kā tev tas izdodas, par nometni, kura ievilka mani tā, ka biju gatava pārkāpt saviem kalniem.
Un beigu beigās šeit sēžu, nu jau Rīgā, nereālajā Rīgā, un rakstu, ka jā, varu ar sevi lepoties.
Tas bija skaisti atbrīvoties.
Tas bija grūti atbrīvoties.
Tas noteikti būs ietekmējis mani- atbrīvoties.
Tūlīt, tūlīt jau atkal rausimies uz visām pusēm- par mācībām, par darbu, par dzīvi. Bet tieši tāpēc ir jāatļauj piektdienas dienā pasēdēt un parakstīt, jāatļauj nomierināt kūpošos nervus un apstiprināt, ka viss būs labi.
Galvenais zināt, ka viss tika izdarīts- labāk vai sliktāk- tas ir relatīvi spriests, bet tika pamēģināts.
Un netika nokavēts.
Un netiks nokavēts.
Vēl nekas nav nokavēts!
Un tā es brienu, vai varbūt vnk parasti dzīvojos, bet tagad ir tā.
Kā būs pēc pusgada es nevaru atbildēt.
Bet beidzot man ir jāatļaujas teikt, ka tagad ir labi, tagad ir miers, patīkams miers.
Tāpēc uz 5 minūtēm es vairs neesmu es, es vair necīnos ar sevi.
Es tikai vēroju, kā šie pēdējie gadi, gan senāk sliktā, gan tagad labākā nozīmē, ir mani mainījuši. Es vēroju sevi, jo man ir jānoķer mans uzstādījums, mana versija, mana ieprogrammētā programma. Lai varam iet roku rokā. Lai tad var būt uz 100 %.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru