... ka sevis sarakstītās lietas nevajag pārlasīt, jo tapušas ne īpaši pozitīvu emociju uzplūdumā.
Es tam nepiekrītu.
To lasot ir skaisti vērot, cik ļoti tu esi audzis, kā tavs domāšanas veids ir mainījies, kā depresija sūcas cauri pāris uzskribelētiem teikumiem. Bet tā piesātinātā emociju gamma! Jā, lielākoties tur baudāma nav nekā, bet ja nu gadījumā kaut kas tiek līdz "normāli" atzīmei, sāpe laužas uz āru. Tāpēc varbūt es atļaušos dīvainā kārtā kaut ko no savas mini daiļrades [pareizāk sakot domu gājuma] atklāt :
Es vēroju savu atspulgu stiklā. Tas bija tikpat blāvs, cik tas īstenībā ir.
Dzīve ir viena vienīga cenšanās. Priekš sevis, priekš citiem, priekš Dieva, bet visā visumā tu mocies līdz tu saņem mocību Grand Finale- savu nāvi.
Mēs visi esam blāvi kādam. Noteiktai grupai svarīgi, citai- relatīvi, jo ir kāds vienmēr vēl svarīgāks.
Uz katra stūra ir kāds svarīgs, bet īstenībā mēs visi esam tikai blāvi atspīdumi stiklā.
Bet mēs to redzam tikai naktī, jo dienā mūsu nav vispār. Jo tikai naktīs cilvēki raud, bļauj, strīdās. Dienā tā nevar.
Pacelsim glāzes draugi, jo mēs esam alkoholiķi, kas ir atkarīgi no atkarībām.
Pacelsim glāzes par mūsu blāvumu.
Draugi, pacelsim glāzes un iedegsimies.
Draugi?
Jo viens ir mans atspulgs stiklā, jo viena es.
[29.10.10.]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru