Tieši šajā mirklī kāds smuki mīlīgi kautrīgs vācu puisis tv atzinās mīlestībā.
Nu šodienas sajūtas gan nav par mīlestību, varbūt par kaut kādām smadzeņu impulsu/hormonu iespaidā radušajām emocijām... Bet visā visumā pirmo reizi 1. septembrī esmu pohaina. žēl, ka nevaru ar smaržīgām puķītēm soļot kā pārējie pa ielu un kaut ko gaidīt, no kaut kā baidīties, uz kaut ko cerēt. Bet šogad puķīšu vietā ir cigarete rokā, nekādu cerību, un vēljoprojām bailes.
Es sapratu, ka es varu get wasted, es arī varētu nodzīvot bezsakarā nākamo gadu, bet nākamās dienas sajūtas vienkārši kretinē. Esmu pārāk paranojiska, lai es varētu party wild un nākamajā dienā čillā aizmirst par to. Vakardiena bija "lieliska" vasaras pēdējā diena. sākums jau bija labs, ar Jēzu arī iepazinos, ar čīlieti un vēl dažādus sūdus sataisīju, bet
tas viss ir beidzies, tas ilgais "what if?", jā, tā to apmēram varētu nosaukt. Cilvēks, kurš visu māk izdarīt divreiz sāpīgāk. Bija tik daudzu lietu, ko viņš man varēja neteikt. tagad nekādu prieku, nekādas klases ballītes, es pazūdu no tās vides.
draugu, draugu būšanas, tikai, neesam, esam, būsim, nebūsim, sūds kaut kāds!!!! esmu dusmīga un neko nesaprotu. Tikai jāaplūko šis ieraksts, rakstu viņu jau pusstundu, un tas ir tik, tik nesakarīgs.
Nu jā, šo dienu visi ir pieredzējuši, tādēļ jūs ziniet, ka tā ir pretīga sajūta, kad tevi piečakarē, nekādi sarežģīti, tāpāt, brutāli.
Vienkārši nekas, šodien nekas, pārkāpu vienošanas, ilgojos pēc viedās tantes, ļoti, jo es šodien gribu izrunāties, bet man nav ko teikt un nav kam teikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru