Gauja Vecāķos

Ir pagājis laiks, ir notikusi ikdiena, biju aizliegusi sev blogu, pareizāk sakot, jebkādu iedvesmu rakstīt.
Esmu students, teologs, un vēljoprojām atrodas cilvēki, kas par mani pasmiesies.
Bet pirmā nedēļa ir radījusi labu iespaidu, Cālītis drošvien mani iedzīs dzīves depresijā, bet tam man it kā ir jāiziet cauri. Ir daži brīnumaini ateisti manā kursā, cigaretes draudziņi, kas mani iepriecina. Pārējie no viņiem vienkārši saspārda pasauli lupatās.
Jā, nav vairs nekādu ballīšu, pat ja ir, kompānija ir droša un patīkama. Baltajās naktīs es nemīlēju kultūru, bet alu.

Man nebūs manas uzvaras pār viedo tanti, bet vismaz virzāmies kaut kur, nekurienes viducī, bezdibenī, bet vismaz kaut kur. Es nevaru īsti saprast vai kaut kas vispār vēl mainās. Visā visumā pēdējās nedēļas laikā ir palicis vienmuļi, esmu tāds pļēgurs, kas karājās gaisā, jo tas mini pamats, kas varbūt kaut kādā manas slimās iztēles nostūrī bija man zem kājām, tagad ir atradis labākus medību laukus. Cenšos komunicēt ar māsu, viņa gan tāpatās nekad nav mājās. Bet manas dusmas ir nepamatotas un es to apzinos, jo mirkļos, kad viņa man sēž blakus man nav, ko teikt un par to man ir lielākas dusmas. Par to, ka manā dzīvē nav nekas jauns noticis, nekādu klaču, trīs teologu teikumi un ar to arī viss ir beidzies. Viņa aizbrauks un tas ir tik drīz. Viņai ies labi un tas ir galvenais.
Tas ir labi, ka cilvēki ir atraduši savu vietu un jūtas non stop laimīgi, bet mani jūs nevariet pārveidot. Tīri varētu darīt kā gribās, bet vai gribās?

Šis rīts bija ōsm labs, ar Katrīnu, kā vecajos, labajos laikos, aizbraucām uz Vecāķiem, uztaisījām private "Gauju" kāpiņās, nebija par maz un nebija par daudz, tieši tā kā vajadzēja. Jā, par to es patiešām priecājos šodien, laikam arī pēc diezgan ilga laika vispār priecājos.



Un ieslīgstam turpat, kur bijām. Retoriski, retoriski jautājumi. Prieciņš maziņš, iečekojot Vecāķu bildes, ka man lēnā garā sāk stils mainīties uz labo pusi, vismaz mazs solis uz finding neverland.
I'm wondering, kad tas viss beigsies un kā?