Ir, ir, ko sagremot..

Bija man dzimšanas diena. O jā.
Ar ko lai labāk sāk?
Bija daudz alkohola, bija liels reibonis, bija visvisādi notikumi.
Vakar vakars bija dīvains, jo nebiju gatava satikt savu bērnībdienu mīlestību. Mēs abi stulbi smaidījām un nezinājām, ko teikt. Un tā arī neko īsti nepateicām. Bet tas skatiens, ticu, ka manā sejā bija tieši tāds pats. Un 5 minūtēs viņš bija pamanījis, uzzinājis par manu uztveri.
Jā, bet piektdiena bija vēl trakāka. Iereibu, sabesījos. Ilze šajā vīkendā man spļāva sejā patiesību, žetons viņai. Mīļā, tas sāpēja, bet sāpēja vairāk tas, ka tā bija patiesība.
"BEIDZ DZĪVOT SAVU DZĪVI PRIEKŠ VECĀKIEM UN VIEDĀS TANTES!"
Tas bija WTF vakars.
Šoti pieviļ pēdējā laikā. Un tad jau nāca čomi ar "daudz baltu dieniņu" +edžus :D. Tā arī mani aizvilka pie rociņas līdz priekam. Biju pārsteigta, ieraugot, ka mani grasās celt gaisā bāra vidū. Kad apsēdos, pavēros augšup un padomāju, ka nebūs labi. Tā arī mani trīs labākie draugi uztaisīja lielāko feilu "prieka" vēsturē un ietrieca mani griestu stenderī.
Auč, puns, puns, puns, sāp, sāp, sāp.
Dabūju no jaunā bārmeņa mierinājuma kokteili, alkohols palīdz.
Hell yeah, esmu fiziski traumēta/arī emocionāli.
Tagad tik jāizvēlās, pie kā es palikšu, mājās pavadīšanas vai triekšanas griestos.
āwesome dāvanas dabūju, atklāju, ka ir cilvēki, kuriem ir svarīgi, cilvēki, kuri satraucās, laikam jau ir labi, vai tad nē?

Dzīve paiet vienā mirklī, mēs to varam padarīt vēl neskaidrāku, ja vēlamies.
Pat ja nevēlamies, dažreiz tā ir labāk.