Esmu iekodusies debešķīgā melleņu maizītē un izjūtu māsas vakardienas vārda dienas atskaņu labumus.
Vieni svētki pagājuši, bet nākamajiem negatavojos, lai gan sestdien ir MANA diena, jo tad esmu lielā dzimšanas dienas gaviļniece, palieku veca un kašķīga.
Piektdien un sestdien biju miss nepieejamā, lai gan nekad tāda neesmu gribējusi būt, tādēļ sēdēju un iekšēji situ sevi par tām tūkstots paranojām, kas man neļauj atbrīvoties un vienkārši beidzot kaut ko arī izbaudīt, jo šis darbības vārds man ir svešs.
Pārāk ilgi visi mani atstāja vienu, nedēļas sākumā cilvēki, kurus satiku, šķita iedomāti, nereāli. Tādēļ arī manī ir ieviesusies sajūta par noslēgšanos no pasaules būtības.
Vakar mans draugs un acuraugs atgriezās pēc 3 nedēļu prombūtnes, tas piejauca sirds juškai nedaudz cukura, jo ir jauki savējo dabūt atpakaļ. Bet mēģinot būt pēc iespējas priecīgākai viņas acīs, es dūru sevi iekšēji, bet labi, ka mājas ballīte liedza kropļot uztveri, gan tieši, gan pārnesti.
Dzimšanas diena būs vientuļa, pareizāk sakot tik vientuļa, cik es to pati pataisīšu un, zinot mani, tā notiks. Intriģē mani fakts par to, kurš tad nu atcerēsies, beigās attapšos, ka neviens.
Pienāks sestdiena, aizies sestdiena un 22.augustā es domāšu, ka man ir jāgaida vēl 365 dienas, lai uzlabotu noskaņojumu.
So.. Life sucks, bet neko jaunu jau neesmu paziņojusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru