Patīk tās dienas, kad no rīta tu esi pabijis otrā Latvijas malā, bet 2 stundu laikā esi atpakaļ Rīgas smacīgi nāvējošajā un tik mīļajā vidē.
Rīta slapjais cēliens, ar vienu kāju Jūrkalnes lietus mākonī, ar otru Rīgā.
Jo ceļš bija grūts, pārkāpt savām iedomu bailēm, dzīt lamzakus, ar dzīvi neapmierinātos smago automobīļu šoferus, kas kutināja manus nervus.
Laime pilnīga, ka Rīgā ir kāds, kurš saprot, ka man ir vajadzīga All Cappuccino terapija. Cik daudzas reizes Ilze nav glābusi mani šonedēļ, žetons viņai, jo viņa ir tiešām awesome ;)
Patiesībā mani viņai bija šodien jāglābj divreiz.
Esmu draugs, kas bieži uzrodas uz durvju sliekšņa un par to, ka mani vēl kāds priecājas redzēt, brīnos, ar prieku sirdī, bet brīnos.
Gara diena, bez īstiem notikumiem, jo viss bija miera stāvoklī, nekādu izmaiņu, nekādu lēcienu nākotnē, tāpat kā parasti.
Man ir viss, bet jūtos tā, it kā nebūtu nekā.
P.S.mans tuvākais cilvēks, kurš ir laimīgā plezīrā, ir telefoniski nesasniedzams. Laikam samsung nebija rēķinājies ar suņu zobiem...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru