Jā, šodien mana pasaule sagrūst pār mani...
Vakar uzzināju, ka mums ir jāpamet mūsu dzīvoklis, tas bija zināms, bet vēljoprojām nepatīkams šoks. Es nevienam neprasīju, lai man to paziņo, jo tik ļoti biju centusies no tā izvairīties. Riebjas tā nestabilitātes sajūta, jo šī bija vieta, ko es vistuvāk varētu nodēvēt par mājām, un tagad tas tiek atņemts, kaut kādā ziņā. Jā, es zinu, ka es uzņemu lietas čut, čut par slimīgu, bet, cik zinu, man uz to ir tiesības.
Kaspariņš vakar pajautāja man to dziļdomīgo jautājumu, ko senāk bija uzdevusi Ilze :"Kāpēc tu vēljoprojām ej pie viedās tantes? " Lai gan saku, ka man tas ir vajadzīgs un, ka tas ir normāli, ka es turpinu to darīt, bet, bet, bet, vai vajag?
Vienā mirklī es attapos, ka pati māku no sevis slēpt to, ko patiesībā domāju, tā kā ticiet man, šis jautājums man liek apdomāt situāciju. Kad es vienkārši iedomājos, ka eju pie viedās tantes jau gadu un 4 mēnešus, paliek tā dīvaini, jo tur tiešām izpaužas manas dzīves ikdienas laika relativitāte.
Vismaz vakar aizbraucu nopeldēties. Jāsaka godīgi, veco klases čaļu kompānija bija vienkārši awesome vakara kompānija. Bija patīkami paārdīties pa H2O, lai arī cik ļoti es mēģinātu pierādīt, ka man viss ir noriebies un esmu dziļi nelaimīga. Priecāties citu klātbūtnē manā uztverē ir grūtākā lieta, ko iemācīties.
Protams, jā, ha, ha, ha, es mācīšos teologos. Es tādā veidā norakstu savu dzīvi un mani draugi smejas par mani. Jo vairāk viņi smejas, jo lielāka spītība.. Bet nu jā, pelde bija laba.
P.S.Black Keys-Keep me
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru