Jā, es vakarnakt pievērsos grieķu dievību pielūgšanai, jo man vajadzēja atslēgties. Vot par spīti pamodos pēc četrām stundām un nevarēju vairs aizmigt. Ai, domas, domas, domas.
"Cerība mirst pēdējā"
Es gribu, lai viņa aizrijās, atšķīst pret asfaltu un asiņaini mirst.
Jā, šorīt ir sāpīte, nē, sāpe. Tāda trekna un liela. Vakar nevajadzēja iet, jo izdarītas/neizdarītas lietas ir neforši nožēlot.
Es sēdēju uz dīvāniņa un ik pa mirklim vnk nazis iekšās, tā sajūta ir nožēlojami tizla. Nū man sāp, sāp tas, ka Ilzei ir taisnība, sāp tas, ka viņa brauks prom.
Mana dvēsele pašlaik kauc pie datora ekrāna, tas ir jau rīt!!! Man pohuj kā būs ar mani, bet Ilzei es novēlu to sirdi plosošo, skaisto dzīvi, kādu viņas dvēselei kārojas, jo viņa to ir pelnījusi.
Mani gaida sīrious talks ar viedo tanti, tas ir man neuzvarams karš, bet viņa priecāsies, ka es pacīnīšos.
Un, protams, mtv laiž tuc, tuc, tūūc, lai būtu sick, sick, sīīck atmiņas par vakardienu.
No labās puses vismaz dzimšanas dienas sagremošana tagad ir pāri, jo ir cits par, ko domāt.
Es negribu, es vnk negribu vairāk domāt, ļaujiet man pagulēt, ļaujiet atslēgties, vienkārši nedomāt, necepties, nejusties tizli par savu eksistenci.
Esmu mierā ar jums tur, kur jūs esiet un kādi esiet, live in peace.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru