Tik sen nebiju viena veģitējusi visu dienu pie tv, sajutos tik nežēlīgi nožēlojama, jo sapratu, ka ir prom. Cilvēki ir aizbraukuši, visi lēnā garā sāk savu jauno dzīves posmu. Un manējais jau atnāks, tāpat kā mans zārks. Tas jau nu atnāks un aiznesīs mani atpakaļgaitā.
Mani biedē manis pašas uzliktais spiediens. Jo pēdējā laikā esmu sapratusi, ka esmu ar pēdējiem spēkiem sapisusi skaistāko jaunības laiku un man vēl ir atvēlēti apmēram divi gadi, kuros to visu atgūt. Es neteikšu, ka man izdosies, es neprasīšu jums vai man izdosies(jo beidzot pašai par savām vēlmēm jāsaprotās), tādēļ neteikšu neko. Es ceru neapsisties, es ceru sevi atbrīvot, kā putnu(lame), kā rēcošu lauvu(vēl lameāk), bet jā, jo, kas ir zem manas čaulas, man nav ne mazākās nojausmas.
Un, un, un īstenībā cepjos jau tikai es, visiem pārējiem ir dziļi vienalga.
Es atkal cerēju, ka ir lučše, bet es atkal ceru, ka šī sajūta paies, atnāks vīkends un būs notikumi, atnāks skola un būs atslēdziens. Vai jūs brauktu ar mani uz Tibetu?
...Ja tikai pati es būtu gatava to darīt, bet jo vairāk es nodzeršu savu prātu, jo vairāk viedā tante to izskalos ar calgonit, jo lielāka iespēja, ka savus sapņus es piepildīšu.
Lūdzu, lai pāriet, lai pāriet, lai nenāk atpakaļ, lai salasa margrietiņas un pazūd zelta pļavā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru